local-stats-pixel fb-conv-api

MIA #523

109 0

Džordžs


Mēs sekojam Katrīnai iekšā greznajā mājā, un es dzirdu, kā Dženija ik pa brīdim ievelk elpu, apbrīnojot to visu, kas paveras mūsu skatienam – marmora grīda, kurā varam saskatīt paši savu atspulgu, melna, pulēta koka sekcija un grezna lustra pie augstajiem griestiem ir tikai mazumiņš no visas mājas.


Baltā ādas dīvānā, kurš vietām pārklāts ar kažokādām, sēž kāds vīrietis ar ūsām un iesirmiem deniņiem. Viņš lasa jaunāko avīzi un pat nepaskatās uz mums. Katrīna mūs izved cauri viesistabai un tad dodas augšā pa kāpnēm, kuras noklātas ar pūkainu paklāju. Mēs nonākam gara gaiteņa sākumā, bet meitene steidzīgiem soļiem dodas pēdējo durvju virzienā. Tās ir baltā krāsā un greznotas ar mežģīņu rakstu, kas iegravēts kokā.


Es jau gatavojos sagaidīt tādu pašu greznību arī Katrīnas istabā, tomēr, kad viņa atver durvis, es redzu vienkāršu istabu. Tā ir tik bezpersoniska, ka gandrīz vai kliedz virsū. Vienā istabas stūrī atrodas vienvietīga gulta ar melnu pārvalku, otrā stūrī neliels galds, kas apkrauts ar datoru un kaut kādiem papīriem. Pie loga ir spoguļgalds, bet pie pēdējās sienas skapis. Sienas ir gaiši violetā tonī un uz palodzes atrodas orhideja podiņā.


Katrīna aicina mūs apsēsties viņas gultā, bet es izvēlos grīdu ar vienkāršu krēmkrāsas paklāju. Viņa pati apsēžas uz gultas maliņas un sāk knibināt ādu ap pirkstiem.
-Kāpēc tu mūs neaizdzini? - Dženija vaicā pirmā, kā jau vienmēr.
Iestājas neliela pauze, pirms seko atbilde.
-Kāpēc, lai es tā darītu? Jūs taču vēlējāties kaut ko stāstīt. - Katrīna atbild un īsi paceļ acis pret mums.
Man izdodas pamanīt vienu vienīgu fotogrāfiju visā istabā. Tā stāv līdzās viņas gultai. Tur ir redzamas divas meitenes, kas man ir pilnīgi svešas – Katrīna un Mia. Mias mati vēl ir melni, gari un saulē mirdzoši, savukārt Katrīna izskatās pavisam kā cits cilvēks. Es nekad nedomātu, ka tā bālā, norūpējusies meitene, kas sēž man pretī būtu tā pati smaidīgā, brūni iedegusī un pievilcīgā, kas fotogrāfijā.


-Gribējām tikai noskaidrot, vai Mia nav bijusi pie tevis pēdējā laikā. - Dženija mani atrauj no pārdomām.
Katrīna atkal paceļ acis.
-Vai tad Mia nav universitātē? - Viņas balss trīc, un es baidos, ka viņa tūlīt sāks raudāt.
-Ē...viņa jau nav skolā rādījusies mēnesi. - Beidzot es ierunājos, un abas meitenes uz mani paskatās, itkā es būtu jaunākais pasaules brīnums.


Katrīnas seja kļūst vēl bālāka, gandrīz vai caurspīdīga. Zem plānās ādās var saskatīt asinsvadu tīklojumu, un es varu derēt, ka redzu, kā tas pulsē.
-K..kā viņa nav skolā? Kur tad? Es Miu pēdējo reizi redzēju tad, kad biju pie viņas mājās. - Katrīna saka, izsliedamās taisnāk. Prātoju, vai šādi uzvesties viņai arī mācījuši biezie sencīši vai varbūt kāda privātskolotāja.


-Mums ir aizdomas, ka tas ir saistīts ar Marku. - Es turpinu runāt, ļaujot Dženijai nedaudz atpūsties.
-Es nevienu Marku nezinu. - Katrīna atcērt pārāk uzkrītoši. Viņa pieceļas kājās un izbrauc ar roku pa saviem taukainajiem matiem. Meitene novaikstās un noslauka plaukstu kleitā.
-Bet Mia mums... - Dženija arī pieceļas, taču Katrīna neļauj mums vairs runāt.


-Jums jāiet prom. Pēdējie mēneši universitātē ir bijuši mokoši. Man vajag atpūsties, jo rīt ir eksāmens. - Viņa saka, acīm šaudoties pa visu istabu. Tās bēg no mūsu skatiena.
-Pārstāj melot! - Es sapurinu viņas sīkos plecus un Katrīnas acis ieplešas, - Mēs zinām, ka Marks tevi nolaupīja un univeristāte jau būtu pēdējā vieta, kurp tu tagad ietu. - Es saku stingrā balsī. Nesaprotu, kā Mia var draudzēties ar šo glumo čūsku.


Katrīnas acis iekvēlojas un tad satumst. Viņa nopurina manas rokas no sava ķermeņa.
-Ko tu vispār zini par manu dzīvi? Jūs neesat nekādi izmeklētāji un Mia noteikti blandās kaut kur apkārt, jo negrib mācīties. Tāda jau viņa vienmēr ir bijusi! Varu derēt, ka dabūjusi kādu čali un tagad ar viņu mīcās kaut kādā ūķī, kamēr pārējie zaudē vai galvu viņu meklējot! - Katrīna kliedz tā, ka man šķiet, ka logi vienā brīdī sabirs. Kāpēc viņa tā runā par savu draudzeni?


Ar acs kaktiņu redzu, kā Dženija tuvojas Katrīnai. Pēc tam istabā atskan pliķis un Katrīna saķer vaigu, kurš jau paspējis iekrāsoties koši sarkans. Viņa piespiež roku pie sūrstošās ādas un no acīm izlaužas asaras.
-Nekad tā nerunā par Miu! Viņa ir arī mana draudzene! - Šoreiz Dženija ir tā, kas kliedz. Nekad iepriekš vēl nebiju redzējis viņu šādu, bet man patīk, ka tā sīkā maita ir nolikta pie vietas.
Katrīna nokrīt uz paklāja, kur pirms brīža vēl sēdēju es un turpina izmisīgi raudāt. Viņa sit ar dūrēm pa mīksto virsmu un kaut ko murmina.


-Runa ir ne tikai par Miu, bet arī viņas mammu. Un mēs zinām, ka tam ir sakars ar Marku. - Dženija turpina, neņemdama vērā Katrīnas asaru lēkmi.
-Tā vien izskatās, ka tev tava draudzene ir pie vienas vietas. Ceru, ka dabūsi visu, ko esi pelnījusi. - Šoreiž Dženija ir tā, kas nespēj rimties līdz es satveru viņas plecu un parādu, lai pārstāj.
Jau ejam uz durvju pusi, lai pamestu šo nolāpīti grezno ūķi, bet Katrīnas balss mūs aptur.
-Labi...es..es palīdzēšu. - Viņa izmoka un pieceļas. Acis sasārtušas, deguns tek un lūpas sasprēgājušas, - Es zinu, ko Marks spēj nodarīt. - Viņa saka, atspiezdama pret gultas galvgali.
-Kāpēc tad tu pārdomāji? - Es jautāju.


Viņa parausta plecus un izskatās vēl nožēlojamāk.
-Es pret Miu esmu izturējusies slikti. Pēdējā laikā aprunāju aiz muguras un nodevu. Savām jaunajām draudzenēm izstāstīju viņas noslēpumus, jo...es nezinu, es viņu apskaužu par visu. Man skauž, ka viņai ir tik lieliska draudzene kā tu un puisis kā tu. - Viņa norāda uz mums abiem, - Pret mani nekad neviens tā nav izturējies. Tikai kliedzis virsū un teicis, lai nelieku elkoņus uz galda, kad pusdienoju. - Viņa šņukst.


Mēs klusējam, kaut gan redzu, ka Dženija būtu gatava mesties viņai virsū un saplēst gabalos.
-Un tomēr...es negribu, lai viņa nomirtu vai kaut kā tā. - Katrīna saka un pieiet pie rakstāmgalda. Kādu brīdi viņa pa tām rakņājas, bet tad izvelk vienkāršu telefonu ar podziņām.
-Tur ir pilns ar Marka ziņām. Varbūt jums kaut kas no tā noder. Nekā cita man nav. - Viņas pleci noslīgst uz leju.


-Paldies. - Es izķeru aparātu no Katrīnas rokām.
Ceru, ka Mia nekad neuzzinās, kāda maita ir viņas bērnības draudzene. Tad es atveru īsziņu mapi un sāku pārlūkot simtiem ziņu.

109 0 3 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 3

0/2000

Forši. emotion +

0 0 atbildēt

 emotion 

0 0 atbildēt
Ek, esmu aizmirsis vai palaidis garām tās epizodes, uz kurām Ketrīna te atsaucas, bet lasīt atpakaļ nekādi nevaru saņemties emotion
0 0 atbildēt