Pievieno rakstu! Seko Draugiem Seko Facebook Seko Twitter
 
0
106

Džordžs


Atveru acis tikai tāpēc, ka sprands nežēlīgi sāp. Ārā ir gaišs un saules stari spīd tieši acīs. Aizklāju seju ar segu, kas kož ādā un smird pēc alus un mēģinu no jauna aizvērt acis. Dzirdu, kā virtuvē kāds rosās, bet, kad noņemu to smirdīgo deķi no sejas, saprotu, ka tas nav Mias tēvs, jo viņš guļ uz šaurā dīvāna un krāc tā, ka visa māja dārd.


Nometu segu un pieceļos kājās. Jāteic, ka man arī nebija diez ko patīkama gulēšana uz kaut kāda izgulēta matrača. Kad ieeju virtuvē, tur jau rosās Dženija, itkā šī būtu viņas māja!
Meitene ir pagriezusi man muguru un šūpo savus pilnīgos gurnus kaut kādas stulbas mūzikas ritmā. Kad viņa pagriežas, viņas mati mirdz saules gaismā kā tāds oreols. Viņa mazliet nosarkst un izņem no mutes karoti.


-Piedod, nezināju, ka esi jau pamodies. - Dženija saka, apslāpēdama savu vēlmi dejot jau no agra rīta, - Es...es uzcepu omleti. - Viņa tūlīt noliek kūpošo ēdienu uz virtuves galda un aicina mani piebiedroties.


-Mums jāmeklē Mia. - Es caur zobiem izgrūžu, tomēr beigu beigās apsēžos un ļauju, lai šī meitene mani apkalpo. Viņa noteikti ir īsts vecāku paraugbērns, kurš audzināts tik stingri, ka zina visas manieres un prot arī gatavot.
-Ja mēs nebūsim ēduši, nekādi lielie meklētāji nesanāks. - Dženija atbild un apsēžas man pretī. Kādu brīdi viņa vienkārši raugās savā kūpošajā kafijas krūzē, bet tad paceļ skatienu un piekārto brilles.
-Kā gulēji? - Vaicāju, lai mazinātu neērto brīdi, kas virmo virtuvē.


-Un tu vēl jautā... - Meitene iesmejas, un es viņai piebiedrojos. Ar Dženiju ir viegli, viņa nav no cacīgajām. Drīzāk gan tāds kā īsts čoms, kas nebaidās riskēt, tomēr, es domās papurinu galvu, tomēr viņa nav Mia.
Es šeit esmu tikai Mias dēļ. Zinu, ka nekad to neesmu viņai skaļi teicis, tomēr brīdī, kad pirmo reizi viņu ieraudzīju, viņa piesaistīja manu uzmanību. Viņa nebija tādas kā citas, kas, ieraugot tetovētu čali, gandrīz vai krīt ģībonī un ar mākslīgu smaidu cenšas pielabināties. Viņa bija un ir citādāka. Un tieši tāpēc es...


-Klau, mums vajadzētu uzmodināt Mias sencīti. Varbūt dienas gaismā viņš vēl kaut ko atcerēsies. - Dženija pātrauc manas pārdomas, un esmu viņai par to pateicīgs.
-Tiešām domā, ka no tā alkoholiķa ir kāda jēga? - Es jautāju pēc iespējas klusāk, ja nu gadījumā viņš ir pamodies.
-Nezinu, bet katrā ziņā mums nepietiek ar to, ka viņš ir pamodies un abas sievietes ir pazudušas. Kā viņš varēja neko nedzirdēt? - Dženija jautā pati sev, blenzdama uz pusizēsto šķīvi.
Kādu brīdi apsveru viņas vārdus un tad man prātā ienāk ģeniāla doma.
-Klau, bet Mias draudzene taču te arī kaut kur dzīvo! - Es saku. Dženija izslienas staltāk krēslā, un es burtiski redzu, kā iemirdzas viņas acis.


-Ejam modināt Mias tēvu! - Mēs reizē pieceļamies un dodamies uz istabu, kur alkohola smārds ir jau kļuvis par ikdienu.
Kaut kādā veidā mums izdodas pamodināt guļošo un viņš, neko nesaprazdams, vairākas minūtes truli raugās mums garām. Tad Mias tēvs ar plaukstas virspusi noslauka savu muti un beidzot paskatās uz manis.
-Tu esi Mias puisis? - Viņš saka gārdzošā balsī, kam seko traka klepus lēkme. Šķiet, ka viņš nemaz nav dzirdējis iepriekšējo jautājumu.


Aizkaitinājuma vadīts, izbraucu ar pirkstiem cauri izpūrušajiem matiem un ievelku dziļu elpu. Drīz mans pacietības mērs būs galā un tas vecis kārtīgi atrausies!
-Nē, neesmu. - Es mierīgi atbildu.
-Tad kāpēc tu gribi viņu atrast? Vai gribi redzēt Mias līķi un pēc tam visu mūžu to redzēt murgos? - Viņš neliekas mierā. Sažņaudzu rokas dūrēs, tomēr savaldos.
-Nerunājiet tā par savu meitu! - Es draudīgā balsī saku, bet, šķiet, viņam ir pie vienas vietas.
-Lūdzu, pasakiet Katrīnas adresi. - Dženija atkal pārņem situāciju savās rokās, - Tas var daudz ko palīdzēt. - Viņa turpina.


-Labi, labi. - Beidzot viņš atmet ar roku, un es nezinu, ko īsti šis žests nozīmē. Tad viņš paķer papīra lapeli un kaut ko ātri uz tās uzskricelē, - Te būs. - Viņš to pasniedz Dženijai.
Rokraksts ir gandrīz nesalasāms, tomēr, pirms es kaut ko sliktu pasaku, Dženija viņam pateicas un izvelk mani ārā.
Paldies Dievam, aukstais vējš mani nedaudz nomierina.
-Debīlais alkoholiķis! - Es izgrūžu cauri zobiem.
-Beidz! Viņam nav viegli un Mias tētis vairs neapjēdz pats, ko runā. - Viņa murmina, skatīdamās uz lapeli.


-Viņš pats neko necenšas darīt. Tikai ieciklējies, ka viņa ir mirusi, bet tā, sasodīts, nav! - Es nobļaujos un Dženija nobāl.
-Paklau, izbeidz, ja! Miu neizglābs tavas dusmas. - Viņa mani apsauc kā tāda māte, - Man šķiet, ka tā māja ir dažus kvartālus uz priekšu. Ieslēgšu navigāciju. - Viņa saka un tieši tā arī rīkojas.
Mēs ātrā gaitā sākam doties prom no Mias mājas. Ik pa laikam sievietes balss mums dod instrukcijas, kur jādodas. Es ceru, ka esam uz pareizā ceļa.


Pēc apmēram pusstundas, mēs esam sasnieguši galamērķi un stāvam koši baltas trīsstāvu mājas priekšā. Tā izceļas uz visu citu ēku fona. Katrīnas sencīši noteikti ir biezie.
Logu rāmji ir gaiši zilā krāsā un lieliski saskan ar dārza inventāru. Cik moderni! Pilnīgi vemt gribas.
Dženija, redzot manu seju, iedunkā mani un velta dusmīgu skatienu. Viņa piezvana pie vārtiem, gaidot, kad kāds iznāks. Aiz tiem ir dzirdamas suņa rejas, kurš labprāt izēstu mūsu uzmācīgās pakaļas.


Uz grants celiņa atskan soļi un pēc brīža ar īsu klikšķi vārti atveras. Tajos parādās sievietes galva. Tumšie mati ir saņemti uz augšu un uz sejas ir vairāki kilogrami kosmētikas.
-Kas jūs tādi? - Viņa caur zobiem izgrūž.
-Ē...Mēs esam Mias draugi un vēlamies parunāt ar K-Katrīnu. - Nekad iepriekš nebiju dzirdējis, ka Dženija stostītos.
Sieviete sarauc perfekti krāsotās uzacis un tad aizcērt vārtus mūsu degunu priekšā.
-Nekādā gadījumā. Tā meitene pietiekami daudz ir darījusi pāri Katrīnai. - Viņa saka cauri vārtiem.
-Lūdzu, tas ir svarīgi... - Dženija lūdz, un es nevaru ciest, ka mums visiem te ir jāpazemojas.
-Es teicu nē! Tinieties prom! - Viņas balss kļūst spalga.


-Mammu, ļauj man ar viņiem runāt! - Saklausu vēl vienu balsi. Tā ir smalka un bikla.
-Kate, nē. Viņi atkal tevi grib ievilkt sūdos. - Sieviete saka.
Galu galā vārti vēlreiz tiek atvērti un tajos stāv bāla meitene ar vasarasraibumiem un tumši brūniem matiem.
-Nāciet iekšā. - Viņa gandrīz nedzirdami saka un paver vārtus platāk.

 Autors: sunshinee MIA #50
0
106

Citi šī autora raksti:

Lasi vēl labākos rakstus:

komentāri [2]

Niks: vai ienāc ar
Kārtot komentārus: populārākie | jaunākie | vecākie
Rādīt bildes
exkluzīvais avatars
Medaļa SociālistsMedaļa UberautorsMedaļa Sociālists
  exkluzīvais 18.05.17 06:24
 
0
0

Forši.

SAMSS avatars
Medaļa Zoles 3000 spelesMedaļa Zoles recidivistsMedaļa Burvju klana biedrs
  SAMSS 18.05.17 07:17
 
0
0