Džordžs
Pārvarējis mirkli apjukuma, es tomēr izlemju, ka vienalga jāmēģina piezvanīt pie durvīm, cerībā, ka kāds tās atvērs. Sīkie akmentiņi zem mūsu apavu zolēm šņirkst un vārti izdveš tik tikko dzirdamu vāru skaņu. Plecu pie pleca mēs klusēdami ļaujam tumsai mūs aprīt un nest tuvāk Mias mājai.
Tā grimst tumsā, atgādinot kādu rēgu, kas bez dzīvības pazīmēm tēlo eksistējošu būtni. Kad esam nonākuši pie durvīm, virs mūsu galvām iedegas neliela spuldzīte, uz mitrā bruģa izliedama netīri dzeltenu gaismu.
-Ja nu tur neviena nav un šī nav īstā vieta. - Dženija sāk šaubīties. Varbūt mums vispār nevajadzēja braukt šurp? Muļķības.
-Tai jābūt īstajai vietai. Varbūt vienkārši visi guļ. - Es atbildu nedaudz aizsmakušā balsī. Vienmēr, kad uztraucos, mana balss aizsmok, bet to neviens cits nav ievērojis. Par laimi.
-Tu nu gan esi naivs. - Viņa tik tikko dzirdami atbild un smagi nopūšas. Tad es beidzot pastiepju roku un pieklauvēju. Trulā skaņa, kas rodas maniem pirkstu kauliņiem atduroties pret koka virsmu, atbalsojas visā kvartālā un, šķiet, atgriežas pie mums atpakaļ.
Tad es dauzu vēl un vēl, līdz roka sāk nepatīkami smelgt. Nekā. Nevienas pašas dzīvības vai kustības, kas liecinātu, ka kāds mitinās tai ēkā. Burtiski jūtu, kā Dženijas pleci sagumst un meitene nolaiž skatienu, triecot to bruģī.
-Mēs laikam esam par vēlu... - Es nevēlējos to teikt, bet vārdi paši atrada ceļu, kā izlauzties no manas zemapziņas dzīlēm un pavēstīt skaļi to, par ko baidījos kopš vispār iesēdos taksī uz lidostu. Dženija nereaģē, bet es zinu, ka viņa domā to pašu, un šī doma ir šausminoša.
Mēs esam par vēlu. Viss jau ir zaudēts. Šī māja bija vienīgais pavediens, pēc kura vadījāmies, bet arī tas ir sairis. Mums nav itin nekā, tikai salauztas cerības par to, ka mēs varētu Miu izglābt un aizvest tālu prom no šīs drausmīgās vietas.
Tad es pēkšņi perfektajā nakts klusumā saklausu tādus kā soļus. Mēs sastingstam, gaidot, kas būt tālāk. Tie no iekšpuses lēnām tuvojas durvīm.
Dženija pieklauvē vēlreiz.
-Ei! Vai tur kāds ir? Mēs esam Mias draugi! - Meitene uzsauc durvīm, cerībā, ka kāds tās beidzot atvērs un ļaus visu paskaidrot, bet nekā nenotiek. Soļi pierimst un viss noklust. Varbūt mums tikai izlikās...Nebrīnos, ja mēs sāktu jukt.
Tad ir dzirdama viena asa kustība – pieļauju, ka durvju aizdare tiek atrauta vaļā ar spēku un tās nedaudz paveras vaļā.
-Ko jūs gribat? Mias nav mājās. - No tumsas mūs uzrunā kāda vīrieša balss. Marks?!
-Sasodītais kretīn, laid mūs iekšā! Mēs zinām, ka tu viņu spīdzini! - Viss mans ķermenis sastingst un esmu gatavs pārkost tam mēslam rīkli, lai gan tāds nebija mūsu plāns.
Dženija vēlas mani atturēt no šādas rīcības, sagrābjot jakas piedurkni, bet tā viegli izslīd no viņas pirkstiem.
-Kāds Marks? Es esmu Mias tēvs, Pols. - No tumsas blāvajā gaismā iznirst vīrieša seja. Es uzreiz tajā saskatu Mias vaibstus.
-Atvainojiet. - Nomurminu, nespēdams skatīties Mias tēvam acīs. Tas ir pārāk apkaunojoši.
-Mēs tikai gribējām pārliecināties, vai Mia ir šeit. - Dženija pārņem stafeti, un es jūtos gana atvieglots.
Pamanu, ka Pola seja mainās, tajā pavīd tādas sāpes, ko var redzēt tikai to vecāku acīs, ar kuru atvasēm ir noticis kaut kas nelāgs.
-Viņas te nav. - Viņš tik tikko izdveš caur blāvajām, sasprēgājušajām lūpām. Vīrietis sakārto brilles un ieklepojas.
-Vai mēs drīkstam ienākt? Mēs esam Mias koledžas biedri. - Dženija ir laipna. Vismaz viņai ir palikušas kaut nedaudz manieres.
Pols kādu brīdi apdomājas, bet tad lēni pamāj un paver durvis platāk, lai mēs varētu ieiet. Māja ir plaša, bet tā ir piesūkusies ar alkohola smārdu, kurš uzreiz iecērtas nāsīs.
Vienīgā gaisma ir tā, kas iespīd no laternām, bet ar to ir pietiekami, lai pamanītu, ka uz dzīvojamās istabas galda mētājas pusizēstas čipsu pakas un tukšas pudeles.
Pols slāj uz dīvāna pusi un tajā bezspēcīgi iekrīt. Tikai tagad, šajā gaismā, es redzu patieso vīrieša seju. Viņš izskatās gana salauzts, maigi sakot. Pols atver kārtējo alus pudeli un iemalko krietnu malku, neskatīdamies mums virsū.
-Kad viņa pazuda? - Dženija atkal uzņemas taujātās lomu.
-Jūs neesat izmeklētāji. - Viņš vienaldzīgi atbild, kaut gan es zinu, ka meitas pazušana viņam nozīmē visu.
-Mēs gribam viņu atrast tikpat ļoti, cik jūs. - Viņa neliekas mierā, - Jums nevajadzētu dzert... - Dženijas balss mazliet pieklust, bet mēs abi esam jau dzirdējuši šo frāzi.
-Meitenīt, tev nav nekādas daļas, ko es daru. - Viņš atbild, tomēr balss vēl aizvien ir vienaldzīga, - Mia un Kerola ir pazudušas jau vairāk nekā mēnesi. Policija solījās abas atrast, bet es zinu, ka tā lieta jau sen ir izbeigta. - Viņš ņurd.
-Kerola? - Es jautāju, jo šādu vārdu pirmo reizi dzirdu.
-Mana sieva. Viņas abas pazuda tajā naktī. Kad pamodos, no viņām nebija ne vēsts, kā izgaisušas. - Pols bilst, un beidzot viņa balsī saklausu īstu agoniju, ko viņš vienatnē izcietis visu šo laiku.
Tā tad sagūstīta arī ir Mias māte.
-Kas tas par sūda Marku, ko jūs pieminējāt? - Viņš jautā, pātraukdams pārdomas.
-Nav svarīgi. Galvenais, ka mēs esam šeit, lai palīdzētu. - Es ierunājos un Dženija uz mani pārmetoši paskatās. Skaidrs, ka Mia nekad nav pieminējusi Marku un būtu muļķīgi to visu skaidrot šādā situācijā.
-Jūs, bērni, neko nevarat vairs līdzēt. Labi, ka Rodrigo ir pie manas māsas, citādāk bērnam būtu pamatīga trauma. - Viņš smagi nopūšas, un es saprotu, ka Rodrigo ir Mias mazais brālis,- Diemžēl esmu samierinājies, ka viņas ir mirušas. - Vārdi nāk pēkšņi un tie ietriecas manī kā zibens.
Pakāpjos atpakaļ, nevēlēdamies to visu klausīties.
-Kāpēc? - Dzirdu Dženiju vaicājam, bet pasaule lēnām sāk griezties.
-Ne Mia, ne Kerola nebija vazaņķes. Tajā vakarā viņas gribēja iet pastaigāt, tāpēc Kerola teica, ka gulēs blakus istabā, jo negrib mani pamodināt. Kur gan viņas varētu būt? Esmu jau samierinājies. - Viņa balss pieklust un zilganajā gaismā es redzu, kā pār Pola vaigiem rit klusas asaras.
