Džordžs.
Kad esmu atvēris kopmītņu istabiņas durvis, kā vienmēr istabā sēž Maiks. Viņš bezmērķīgi pēta vienu no grāmatām, bet es neliekos ne zinis, tāpēc iemetu somu savā gultā un novelku apavus.
-Kur tad Mia? - Jautāju, nemaz nesasveicinoties ar istabas biedru. Godīgi sakot, man viņš tā lāgā nemaz nepatīk – pārāk uzpūtīgs, domā, ka var dabūt jebkuru meiteni.
-Kā lai es zinu, kur viņa vazājas. - Maiks atmurkšķ.
-Ko tu tur lasi? - Vaicāju, lūkodamās viņa virzienā. Gaišie mati slejas uz visām pusēm un zem acīm redzamas ballīšu sekas. Laikam tā arī pagājusi visa viņa nedēļas nogale.
-Neko. Kaut kādu murgu. - Viņš uzreiz aizcērt grāmatu un iemet to manā gultā, - Viņa to te atstāja. - Maiks piebilst, pieceldamies kājās.
Tikmēr es sāku izkrāmēt savas somas, tomēr, nonākot līdz skapim, pamanu, ka vienā plauktā vēl aizvien atrodas Mias drēbes un pāris kosmētikas un higiēnas piederumi. Vai tiešām viņa būtu pārvākusies atpakaļ pie Dženijas, man neko nepasakot?
-Klau, kad Mia te pēdējo reizi bija? - Jautāju Maikam, kurš nu jau pa istabu staigā, atrodoties vienos bokseršortos.
-Nezinu. Aizpagājušo nedēļu viņu te laikam redzēju, bet man jau nav laika viņu vaktēt. - Viņš parausta plecus, - Es viņu biju aizvilcis līdzi uz vienu ballīti. Šī tā piemāvās, ka pat sadomājās, ka man viņa patīk! - Maiks ņirdz.
Sakožu zobus un ievelku gaisu, cenšoties sevi nomierināt. Iedomājoties Miu kādā no tām nožēlojamajām ballītēm, kur visi studenti ir pārdzēruši jēgu un atlikušo vakaru pavada vai nu vemjot krūmos, vai arī mīcoties viens ar otru pa istabām, man paliek šķērmi. Dusmu vadīts, es metos Maikam virsū, nedomādams par sekām.
Piespiežu viņu pie sienas un jau gribu atvēzēties, lai pārsistu tā kretīna degunu, bet tad atlaižu tvērienu un nolaižu viņu uz grīdas. Istabas biedrs lūkojas manās acīs, un es redzu, ka viņam nav bail.
-Neuzdrošinies nekad vairs viņu vest uz tām draņķa ballītēm, saprati? - Es sēcu viņam sejā, nebaidīdamies spļaut siekalas.
-Vecīt, nomierinies. Nezināju, ka tev viņa patīk. - Maiks paceļ gaisā rokas, - Man šķita, ka Mia manī ir nedaudz ieķērusies. Viņa nemitīgi vēroja mani, katru manu soli. Bez tam, tu nevari man noteikt, ar ko iet uz tusiņiem, saprati? Pats to skuķi te atvilki. Priecājies, ka es vispār neizlidināju viņu ārā! - Maiks vēl atļaujas lekties.
Esmu daudz garāks par to tirliņu, tāpēc mierīgi varētu tepat arī pieveikt, bet man uz to nenesas prāts.
-Ej ellē. - Atbildu un pametu istabu, kamēr tiešām neesmu sastrādājis nepatikšanas.
Ātriem soļiem dodos uz Dženijas istabu, cerībā, ka sastapšu Miu tur. Meitene noteikti nespēja izturēt uzpūtīgo Maiku, un es viņu saprotu. Ceru, ka viņa nedusmosies uz mani...
Pieklauvēju pie viņas istabas durvīm, bet tās atver Dženija. Ievēroju, ka viņas acis apsarkušas un pietūkušas. Viņa tik tikko ievelk gaisu un metas man ap kaklu.
-Cik labi, ka tu atgriezies. - Dženija saka, un es jūtu, kā manā plānajā audumā iesūcas meitenes karstās asaras. Kad ieeju istabā, secinu, ka arī šeit Mias nav. Un izskatās, ka sen nav bijusi. Viņas gulta nav saburzīta, tā tad tajā neviens nav sēdējis vai gulējis.
-Kur ir Mia? - Dženija, mazliet nomierinājusies, vaicā. Viņa apsēžas savā gultā un no kastītes izvelk vienu papīra mutautiņu.
-Cerēju, ka to tu varēsi man pateikt. - Saku, pārlūkodams istabu, itkā cerot pēkšņi sīko stāvu te ieraudzīt.
-Viņa...viņa jau nav te rādījusies divas nedēļas, Džordž! - Viņa no jauna atsāk raudāt, un es sajūtos muļķīgi, nezinādams, kas būtu jāsaka, lai viņa nomierinātos. Neesmu profesionālis raudošu meiteņu mierināšanā, - Es esmu rakstījusi viņai feisbukā, neskaitāmas reizes zvanījusi Skyp, bet nekā. It kā viņa būtu izkūpējusi! - Dženija saka, aizrīdamās ar žagām.
Ar plaukstām izbraucu cauri netīrajiem matiem. Man vajadzētu šobrīd atpūsties pēc garā lidojuma un saplānot nākamo mācību nedēļu, tomēr es to tāpat nespēšu izdarīt, nezinot, kur ir Mia un kas ar viņu ir noticis.
-Kur viņa brauca? - Vaicāju.
-Uz mājām. Mamma bija ļoti dusmīga par to, ka viņas draudzene tikusi nolaupīta. Gribējusi laikam kaut kādus paskaidrojumus vai ko. Es, muļķe, vēl teicu, ka viņai noteikti jābrauc, kaut gan Mia šaubījās. - Dženijai no jauna sākas histērijas lēkme.
-Tā tad skaidrs. Tas kretīns ir viņu notvēris. - Es caur zobiem izgrūžu, sajūtot tās pašas dusmas, ko pirmīt, runājot ar Maiku, izplatāmies ķermenī. Ikkatra šūna tiek saindēta ar riebumu, ko izjūtu pret to izdzimteni.
-Vai tu domā, ka viņš...ka.... - Dženija paceļ acis, taču viņas apakšlūpa tā dreb, ka meitene nespēj izveidot sakarīgu teikumu.
-Es nezinu, Dženij. Man tikai šķiet, ka, ja viss būtu kārtībā, tad viņa jau sen būtu atgriezusies vai vismaz piezvanījusi. - Atbildu, jūtot nemieru augam aizvien vairāk.
Telpā iestājas klusums. Mēs abi cenšamies sagremot manis teikto, kaut gan nezinām, vai šāds minējums vispār ir patiess.
-Mums jābrauc turp. - Es saku, un Dženija atkal izbrīnīta paskatās manī, - Mums jābrauc un jāsameklē Mia. - Es saku stingrā balsī, piešķirdams teiktajam asumu.
-Bet...bet mācības.. es... - Meitene atkal sāk šaubīties.
-Pēc divām nedēļām būs pavasara brīvlaiks. Vai tev jau ir plāni tam laikam? - Jautāju.
Viņa papurina galvu un izvelk jaunu mutautu, ko piespiež pie sejas.
-Labi. Līdz tam laikam mums kopīgi būs kaut kas jāizdomā. - Saku laikam jau pats sev, jo Dženija truli blenž tikai vienā punktā, nemaz neklausīdamās manā sakāmajā.
Paiet atkal kāds brīdis. Galvā riņķo simtiem domu, ko es izdarīšu tam Markam, kad viņu satikšu. Es viņu nožmiegšu pats savām rokām. Pēkšņā doma mani pašu pārsteidz, jo es nekad agrāk neesmu tā juties. Es nekad neesmu vēlējies kādu nogalināt cita cilvēka dēļ.
-Tad nu es došos. - Beidzot saku, celdamies kājās. Aizvien vairāk nogurums mācās man virsū.
-Vai tu varētu palikt šeit? - Meitene atkal paceļ saraudātās acis, - Man ir vientuļi. - Viņa žēlabaini saka, cerot mani iežēlināt.
-Labi. Lai notiek. - Nopūšos un iesēžos Mias gultā. Galugalā tas būs labāk, nekā klausīties Maika vāvuļošanā par to, cik meitenes viņam atkal izdevies pavedināt.
Vai tiešām Mia būtu uz viņu uzķērusies? Vai viņa būtu ieskatījusies tajā kretīnā?
Dzirdu, kā iečīkstas Dženijas gulta, kad viņa apguļas. Gandrīz jau esmu aizmidzis, Mias smaržas ieaijāts, kad telpā atskan viņas istabas biedrenes balss.
-Tev viņa patīk, vai ne? - Viņa murmina. No sākuma šķiet, ka tas ir tikai pa miegam, tomēr viņas acis ir vaļā.
-Kāpēc tu tā domā? - Atbildu ar pretjautājumu.
-Tāpēc, ka tu tāpat vien nemērotu to gaisa gabalu, lai glābtu meiteni, par kuru tev ir vienalga. - Viņa paskaidro, bet es neatbildu.
Šobrīd tam nav nozīmes. Vēlreiz ieelpoju viņas smaržu, ar ko ir piesūcināta gultas veļa un plaksti aizkrīt.
