Ir grūti aprast ar saules gaismu, kas piepilda visu necilo telpu. Šķiet, ka pagāja vesela mūžība līdz Marks mūs izlaida ārā. Veltu mammai zīmīgu skatienu, kamēr viņš neskatās, un viņa tikai pamāj pretī. Ir laiks sākt mūsu plānu.
-Mark, atvaino, ka tā uzvedāmies. - Mamma ierunājas, un vīrietis pagriežas, - Mēs tomēr gribētu atlīdzināt, esam gatavas palīdzēt tev savest visu kārtībā. - Viņa saka, balsij trīcot.
Marks kādu brīdi mūs abas pēta, bet tad sažmiedz acis.
-Un ko tālāk? - Viņš vaicā, skatoties man acīs, - Kas notiks ar mums, Mia? - Vīrietis jautā, un es jūtu, kā mamma man blakus sastingst.
-Es...ē...- Esmu aizmirsusi pilnīgi visus vārdus.
-Tā jau man šķita. Tu mani vairs nemīli! Kad tu pārstāji to darīt? - Marks sāk staigāt šurpu turpu pa istabu, aizlicis rokas aiz pakauša.
-Mark, es... - Vēlos paskaidrot, ka nekad neesmu viņu mīlējusi, bet viņš neļauj.
-Nevajag. Man nevajag neko dzirdēt. Es tikai gribu, lai zini – es tevi, sasodīts, mīlu vairāk par visiem! Es nezinu, kā tas varēja notikt, bet tagad jau ir par vēlu. Sākumā man šķita, ka tu būsi vienkārši skuķis, ar ko papriecāties, bet es tevī saskatīju kaut ko vairāk. Zvēru, ka ne reizi neko tādu iepriekš neesmu jutis, pat esot kopā ar Stellu. - Viņš saka, pieminēdams savu sievu.
-Tu neapjēdz, ko tagad runā. - Mamma mani pātrauc, bet viņš nikni pablenž viņas virzienā.
-Es mīlu tavu meitu, patīk tev tas vai nē. Man tikai bija sāpīgi, ka tu tā izrīkojies...pēc visa. Tu vienkārši aizbēgi un man nebija ne jausmas, kur. Es pavadīju veselu mēnesi, cerot tevi atrast. Pēc tam biju neizsakāmi dusmīgs un vēlējos atriebties. Piedod par to bildi tavā profilā... Tad es uzzināju, ka Katrīna aiz muguras ar draugiem tevi aprunā, un es to nevarēju pieļaut. Man tā kuce riebās jau tad, kad viņu pirmo reizi satiku. Tici man, tas bija grūti sēdēt mašīna un klausīties tās uzpūtīgās bagātniecītes bezjēdzīgajā murmināšanā. Es gribēju viņai izgriezt iekšas uz āru, lai viņai nekad neienāktu prātā darīt tev pāri! - Marks aizelsies turpina runāt.
Stāvu kā nolēmēta, nezinādama, ko iesākt. Viņš ir patiesi jucis. Pilnīgi nojūdzies. Viņš mani mīlot? Ko? Un vai par Katrīnu tā ir taisnība...
-Tad kāpēc tu tā uzvedies? Kāpēc tā izturējies pret manu ģimeni? - Beidzot esmu atguvusi runas spējas.
-Tas bija vēl viens dusmu uzplaiksnījums. Gribēju, lai tu redzi, ka ar mani nevar spēlēties. Mia, tu taču mani vēl mīli, vai ne? - Marka acis cerīgi raugās manējās. Viņš ir noaudzis ar bārdu un mati netīrām lēkšķerēm karājas pāri pierei. Viņa acīs ir kaut kas tāds, ko nekad agrāk neesmu pamanījusi – izmisusm? bailes? bezcerība? Es nezinu, bet tās savādi spīguļo blāvajā gaismā.
-Jā. Es tevi mīlu, protams. - Saku, cik vien klusi spēdama un mamma strauji ierauj caur zobiem gaisu. Mazi meli vēl nevienam neko nav nodarījuši.
-Paldies Dievam! Es jau sabijos, ka tu vairs negribēsi mani redzēt, kaut gan tev jau vairs nav izvēles. Tagad man būs divas meitenes un mēs visi te laimīgi dzīvosim! - Viņš čivina, ieraudams mani savā tvērienā. Mēmi rādu mammai ar rokām, lai viņa kaut ko dara.
Marks noglauda manu galvu un piespiež tuvāk sev. Viss mans ķermenis pretojas, bet smadzenes liek paciesties vēl pāris minūtes. Izlikšanās taktika nāks par labu...vismaz man tā šķiet.
Pamanu sakaltušu sarkanu pleķi uz viņa pleca. Asinis ir sakaltušas, bet brūce nav liela.
-Klau, Mark. Varbūt mēs varētu palīdzēt tev uzkopt māju? - Mamma vaicā, cerīgi skatīdamās uz vīrieti.
-Protams, bet vispirms iekodīsim. - Viņš saka. Atceroties iepriekšējo maltīti, man kuņģis sagriežas, tādēļ dodos uz tualeti, kas nav lietota veselu mūžību.
Kad esmu visu izdarījusi, dzirdu, kā mamma čalo ar Marku par dažādām tēmām. Nekad nenojautu, cik viņa ir laba aktrise. Pamanu, ka uz mājas otro stāvu ved koka trepes.
Zinu, ka Marks dusmosies, tomēr nolemju riskēt un lavos augšā. Tur mani sagaida trīs istabas, kas ir gandrīz līdzās viena otrai. Uz vienām durvīm ir neglītiem burtiem rakstīts Sāras vārds, bet uz otrām - Stellas.
Klusām atveru Marka sievas guļamistabas durvis. Viss izskatās nekārtīgs un savandīts. Bez tam, istabai pāri karājas zirnekļu tīkli un uz grīdas ir tik liela putekļu kārta, kas sniedzas gandrīz līdz potītēm. Vai viņi dzīvoja atsevišķās istabās.
Logs ir aizdarināts ar dzelzs restēm, pie tā novietots molberts, kas nu jau kļuvis iedzeltens un akvareļi, kas jau ir sakaltuši. Gulta ir savandīta.
Pieeju pie molberta un pāršķirstu lapas. Dažas no tām ir apzīmētas ar baismiem ķēpājumiem tumšās krāsās. Izskatās pēc kaut kādiem dēmoniem, kas uzbrūk Stellai. Vai viņa ir slima?
Bez šī priekšmeta istabā vēl ir stāvlampa ar greznu abražūru, kas izšūts smalkām mežģīnēm, koka kumode un drēbju skapis. Stella ir minimāliste, tas nu ir skaidrs.
Zem gultas atrodu vēl pāris skribelējumus, tomēr viens no tiem ir citādāks – tas ir gaišās krāsās un liek pasmaidīt.
Zīmējumā redzama sieviete, kura sēž gultā un tur rokās mazuli. Tā laikam ir slimnīca. Tad es pamanu, ka pie gultas stāv kāds vīrietis, bet tas ir melnā krāsā, kas uzreiz atbaida. Sieviete smaida un skatās uz savu bērniņu.
Stella un Sāra. Zem citiem zīmējumiem atrodu pierakstus: "Viņš ir briesmonis!" un "Dievs, lūdzu atpestī mani!"
Vai tā Stella jutās? Vai viņa šeit bija ieslodzīta?
Atveru koka kumodi, kas nav nemaz aizslēgta. Tajā ir pāris grāmatu un dažādu skribelējumu. Viņa vairākkārtīgi centusies rakstīt vēstuli, bet tālāk par dažām rindiņām nav tikusi. Lapas ir sasvītrotas un vārdi – nesalasāmi.
Zem papīru kalniem atrodu vēl ko – dažādas zāļu pudelītes. Tās ir pustukšas un vismaz kādas 10. Tajās ir dažādas krāsas un izmēra medikamenti ar nodzeltējušām etiķetēm un nesaprotamiem nosaukumiem.
Atrodu nervu zāles, narkotikas, miegazāles un kaut ko šķidru, ko šļircēt vēnā. Kādu mirkli paturu pudelītes rokās, bet tad dažas no tām ieslidinu kabatā.
Pašā kumodes dibenā atrodu sīki salocītu papīra lapiņu.
Viņš ir briesmonis! Mans vīrs ir briesmonis. Piedod meitiņ, ka nespēju tevi pasargāt! Piedoooooooood....
Lapas apakšā ir ilustrācija ar briesmoni, kurš uzbrūk mazai meitenei, cenšoties viņu satvert.
Zinu, ka esmu te uzturējusies pārlieku ilgi, tāpēc aizveru kumodi un pametu sievietes istabu. Vēl man ir jāapskata Sāras istaba.
-Kur tad tu tā kavējies? - Marks jautā, kad esmu ienākusi virtuvē. Mamma izskatās noraizējusies un ēdiens gandrīz nav aiztikts.
-Man bija slikta dūša. - Sameloju un apsēžos mammai blakus.
Palūkojos lejup un redzu, ka šoreiz manā priekšā ir nezināmas izcelmes zupa. Mēģinu to ieēst, iestāstot, ka man ir nepieciešami spēki.
-Ziniet, es te tā izdomāju... Šī māja man nozīmē ļoti daudz. - Marks mīklaini iesāk, - Mana ģimene no manis ir atteikusies, bet par laimi man esat jūs. Man ir dota otrā iespēja sevi pierādīt! Es vienmēr esmu ilgojies pēc sievas un meitas un te nu viņas ir – sēž manā priekšā. - Marks saka, plati smaidīdams.
Man kaklā iestrēgst kartupelis, un es sāku rīstīties.
Jau iedomājoties vien, ko ir pārcietušas abas sievietes un ko nāksies mums pārciest – man vēderā sažņaudzas.
