Mēs braucam ļoti ilgi. Ceļš lielākoties ir vienmuļš un tukšs, itkā būtu sākusies apokalipse. Asaras turpina līt pār vaigiem, krītot man klēpī, tomēr Marks, šķiet, to nemanām. Viņš ar puspavērtām acīm raugās taisni priekšā, ik pa brīdim pamezdams kādu piesardzīgu skatienu manā virzienā.
Degviela pamazām krīt, un viņš saka, lai es iebraucu benzīntankā uzpildīties. Iegriežos tuvakajā degvielas uzpildes stacijā, kas atrodas kādā nomalē vairākus desmitus prom no pilsētas.
-Ej samaksā un tūlīt nāc atpakaļ vai arī tava māte nepamodīsies. - Viņš čukst, un es atkal robotiskām kustībām tikai pamāju.
Kājas un mugura ir stīva no sēdēšanas vairākas stundas vienā pozā, tāpēc ir labi kaut nedaudz izkustēties. Pamanu, ka aiz benzīntanka noplukušās mājeles pamazām aust saule, iekrāsojot debesis gaiši zilas.
Kaut es varētu tagad vienkārši aizbēgt vai palūgt pārdevējam izsaukt policiju. Es taču to varētu, vai ne? Man būtu tikai kaut nedaudz jāaizkavē Marks, tomēr viņš ir bruņots un varētu nošaut jebkuru, kas tuvotos.
Dodos iekšā un norēķinoties par degvielu, nolemju apmeklēt tualeti, lai pārdomātu, kā rīkoties tālāk. Katram solim ir jābūt izrēķinātam līdz vissīkakajai precizitātei. Vienīgais, kas man ir līdzi, ir nazis, bet tas nekam neder, jo tas ir sasodīts nazis, nevis ierocis, ar ko izšķaidīt viņa pauri!
Družaini ceru izdomāt kaut ko jēdzīgu, bet nespēju. Tad pie kabīnes durvīm pieklauvē, un es salecos.
-Mia, mums jābrauc. - Tā ir Marka balss. Šķiet, ka tūlīt apvemšos, bet nekas nenāk ārā. Paslēpju nazi tā, lai to nemaz nevarētu redzēt un atveru durvis. Marks ir atspiedies pret sienu un aizsmēķē cigareti.
-Mazā viltniece. Domāji atkal aizbēgt. - Viņš šķelmīgi smaida, it kā es būtu maza meitenīte, kas spēlē paslēpes ar savu tēvu.
-Vai tu pret Sāru arī tā izturies? - Es vaicāju, sakrustodama rokas. Marks nobāl un viņa seja nocietinās dusmīgā grimmasē.
-Nepiemini Sāru! - Viņš nošņāc, nodzēsdams tik tikko iesāktu cigareti pret sienu, kura ir apkrāsota ar grafiti un ar marķieri sarakstīti dažādi vārdi + telefona numuri.
-Atbildi! Es sazināšos ar viņu vienalga gribi to vai nē! - Es izaicinu, kaut gan šī ir ļoti bīstama spēle.
Viņš saķer mani aiz matiem un piespiež pie zemes, ļaujot no mutes izlaustiem spalgam kliedzienam. Dzirdu steidzīgus soļus un telpā parādās vīrietis, kas mani apkalpoja.
-Kas te notiek? - Viņš jautā, lūkodamies uz Marku. Ar rāvienu vīrietis mani pieceļ kājās un velta pārdevējam savu visjaukāko smaidu.
-Nekas. Meita niķojas. Vēl aizvien uzvedas kā mazs bērns. - Viņš paskaidro un pārdevēja seja atmaigst. Kāpēc viņš tic Markam, nevis manai sejas izteiksmei?
Marks mani burtiski izrauj no veikala un aizvelk uz mašīnu. Kad atveru durvis, pamanu, ka mammas acis ir atvērtas, bet stiklainas. Rādu, lai viņa tur tās ciet un vairs never vaļā un mamma pamāj.
Varbūt, sadarbojoties kopā, mēs spēsim viņu uzveikt.
Šoreiz Marks iesēžas vadītāja sēdeklī un iedarbina mašīnu.
-Neuzdrošinies pieminēt Sāru! - Viņš noskalda.
-Atvaino, lūdzu. Esmu nogurusi no garā brauciena. - Es atbildu, izlemdama par labu otrajai taktikai, kas saucās "esi pieklājīga, varbūt viņš apžēlosies".
-Paguli. Drīz būsim klāt. - Viņš atbild un tad uzliek man virsū kaut kādu segu, kas mētājās uz aizmgurējā sēdekļa.
-Kāpēc tu vienā brīdī izturies tā, bet nākamajā tik laipni? - Vaicāju, aizvērdama acis. Es negribu skatīties uz viņa ģīmi.
-Mia, tu taču vēl aizvien esi mana meitene. - Marka pirksti noglāsta manu seju, un es automātiski saraujos. Ceru, ka mamma to nedzirdēja...
Visu ceļu izliekos, ka guļu, lai nebūtu jārunā. Mēs iebrauc mežā un turpinām ceļu vēl kādas 15 minūtes. Kurp viņš mūs vedīs? Tā nav tā pati māja, kas vienmēr.
Vai mums vispār izdosies aizbēgt?! Iekšas sažņaudzas, iedomājoties par to, kas varētu mūs piemeklēt. Iedomājos, ka nekad vairs neredzēšu savu brāli, tēti, Dženiju, Kati...
"Domā, Mia, domā. Vienmēr ir izeja, pat no vissūdīgākajām situācijām", cenšos sevi uzmundrināt. Lai ko Marks būtu izlēmis, zinu, ka viņš mūs spīdzinās, nevis nogalinās.
Mašīna beidzot apstājas. Priekšā slejas grausts ar tādu pašu aizaugušu dārzu un nekoptu ēku.
-Sāras mīļākā vieta pasaulē. Bija. - Marks paskaidro, kad veltu viņam jautājošu skatienu, - Te mēs agrāk visi trīs laimīgi dzīvojām. - Viņš turpina, pētīdams tik pazīstamo, bet nu jau svešādo namu.
-Kas ar mums būs? - Es vaicāju, cerēdama sevi pasargāt no ļaunākā.
-Ar tevi nekas, Mia. Mēs šeit dzīvosim kā laimīgs pāris. - Marks ir jucis. Viņš ir slims!, - Bet tavu mammu gan nāksies likvidēt. Viņa jau tagad pārāk daudz zina. - Marks saka čukstus.
Pasaule sastingst. Vai viņš to domā nopietni?!
-Nē! - Es iesēcos, bet tas ir tikai čuksts no manas izkaltušās rīkles.
-Kuš,kuš. Neuztraucies es to visu nokārtošu, bet tu tikmēr pačučēsi. - Vīrieša balss ir mierinoša. Tad pie manas mutes tiek pielikta tā pati baltā lupata, un galva atslīgst pret sēdekli. Es vēlos pateikt, lai mamma bēgt, bet nespēju. Ķermenis ir sastindzis tādā kā paralīzē.
Tad es iekrītu tukšumā.
Kad atveru acis, esmu noguldīta uz tumša dīvāna un apsegta ar to pašu segu. Istaba ir sakopta, tomēr logu ailes ir tukšas un visur mētājas dažādi būvgruži.
Paceļu galvu, bet tā dun un pasaule griežas. Istabā ienāk Marks, veltot man savādu smaidu.
-Mia, beidzot mēs būsim laimīgi. - Viņš apsēžas uz gultas malas un uzliek rokas uz maniem pleciem, - Tava mamma ir veiksmīgi likvidēta. - Vīrietis saka un tik tikko pasmaida.
