Pamostos, sajūtot kritiena izjūtas sapnī. Esmu viscaur nosvīdusi un sirds dauzās kā negudra, tomēr nespēju atcerēties, kas tieši izraisīja manī šādas izjūtas. Kādu brīdi raugos griestos ar vaļējām acīm, bet tad pamanu, ka uz mana atpūtas krēsla sēž melns stāvs.
Atbalstījusies uz elkoņiem, pielsienos pussēdus un cenšos sev iegalvot, ka man tikai rādās. Bet tad tas sakustas, un es gandrīz sāku kliegt, tomēr viņš ir ātrāks.
Pēc minūtes es savā gultā vairs neesmu viena, mana mute ir aizspiesta, un es jūtu ādas cimdu smaku un vēsumu, kas pieguļ manai sakarsušajai ādai.
-Tikai mierīgi, Mia. - Marks čukst man ausī, liekot riebuma trīsām izskriet cauri ķermenim, - Tikai nekliedz, labi? - Viņa balss ir maiga, un es uzreiz pamāju.
Viņš noņem roku man no mutes un aiziet atpakaļ savā vietā. Kas tagad būs?
-Ko tu te dari? - Jūtu, kā balss trīc, jo šādam pavērsienam itin nemaz nebiju gatava.
-Gribēju atnākt parunāt ar tevi. Gribēju lūgt piedošanu. - Viņš saka, un es nesaprotu, vai Marks tagad raugās man acīs vai garām, ar skatienu ietriecoties sienā man aiz muguras.
-Kāpēc? - Izskatās, ka šoreiz es tikai spēšu uzdot jautājumus.
-Rīkojos kretīniski, bet es visiem spēkiem cerēju tevi atgūt, Mia. Es izmantoju savu sievu, tavu draudzeni... Un tad es sapratu, ka man taču vairs nav 18, bet tev ir. - Viņš turpina.
Izkāpju no gultas un sāku staigāt pa istabu, juzdama, kā viņš alkaini nopēta manu augumu, kurš tik tikko ir apsegts ar plānu kreklu. Ierāpjos atpakaļ gultā un aptinos ar segu.
-Tev nevajadzēja tajā visā iesaistīt Katrīnu. - Es pārmetoši piekrītu, joprojām izjudama dusmas pret šo cilvēku.
-Kāpēc tu mekēji Sāru? - Marks pēkšņi jautā, un es apstulbstu.
-Es...tā vajadzēja. - Noskaldu.
-Tev nav nekādas darīšanas gar viņu, dārgumiņ. - Viņš mīlīgi attrauc, bet es zinu, cik daudz žults ir ielikts šajā vienkāršajā teikumā.
-Kāpēc jūs melojāt, ka viņa ir mirusi? - Vēlos noskaidrot.
-Tāpēc, ka tu ar viņu nesazināsies, skaidrs! Tev nav nekādas daļas gar manu meitu! - Viņš kļūst dusmīgs.
-Ej prom, lūdzu. - Ceru, ka viņš paklausīs un aizvāksies uz visiem laikiem.
Marks ceļas kājās, bet tad atveras manas istabas durvis un tajās parādās mamma. Viņas skatiens šaudās no manis pie Marka.
-Kas te notiek, Mia? Kas tas par vīrieti? - Mamma apjukusi vaicā, nikni blenzdama viņam virsū.
-Mammu, lūdzu... - Es runāju, bet, šķiet, to neviens nedzird.
-Esmu Marks. - Viņš tuvojas mammai, draudzīgi stiepdams pretī savu roku.
Paiet viens mirklis, un es tik tikko spēju attapt, bet ir jau par vēlu. Viņš satver mammas roku un pagriež viņu ar muguru pret sevi. Mamma cenšas pretoties un spārdīties, bet es redzu, kā koši baltais mutautiņš piespiežas viņas degunam un mutei. Tad mamma saļimst Marka rokās, zaudējusi samaņu.
Es kliedzu, bet kājas ir kā no vates. Nespēju pieskriet pie viņas. Marks viņu nogulda uz paklāja, un es tikai redzu, kā izrisušās matu cirtas pārkrīt pāri nevainojamajiem sejas vaibstiem.
-Sasodītais kretīn! - Asaras rit pāri vaigiem, - Es tevi nogalināšu. - Es histēriski kliedzu, mezdamās viņam virsū. Man vienalga, ka man pa rokai nav manu rīku.
Viņš, protams, izvairās no mana uzbrukuma. Meklēju savu nazi, bet nekur to neredzu. Vai viņš...?
-Mierīgāk, saprati! - Marks pavēl, un es izmisuma vadīta atspiežos pret galda, gandrīz sabrukdama tāpat kā mamma.
-Tētis tūlīt atnāks un tad ar tevi būs cauri! - Es gribētu kaut pati spētu noticēt sacītajam.
Marks tikai gārdzoši ieņirdzas, un es pamanu, kāda neprātība kūsā viņa acīs. Viņš nav normāls.
-Nē, Mia, neatnāks gan. Viņi abi ar tavu mazo brālīti saldi čučēs vēl kādu laiciņu. - Viņš smīkņā.
-Ko tu viņiem izdarīji? - Mana balss no kliegšanas aizsmok.
-To pašu, ko māmiņai. Bet tagad tu nāksi līdzi, ja vien vēl kādu reizi vēlies redzēt savu mīlīgo ģimenīti. - Viņa balss ir medus salda, bet tā ir pati sadistiskākā pasaulē.
-Ko tu gribi? - Es jautāju, kaklam aizžņaudzoties.
-Par visu pēc kārtas. Ģērbies! - Viņš man uzsauc, un es uzreiz dodos pie skapja.
Vēders sažņaudzas, iedomājoties, ko viņš varētu nodarīt manai mammai.
Starp drēbēm atrodu nazi un aizbāžu to aiz drēbēm. Pie pirmās izdevības es viņu sagriezīšu gabalos.
Viņš paņem mammu pār plecu un liek man pirmajai pamest istabu.
-Ja kāds prasa, tad viņai palika slikti, un mēs braucam uz slimnīcu, saprati?! - Jūtu aukstu metālu atduramies pret deniņiem. Ierocis. Es zinu, ka viņš nešaus, tomēr pamāju.
Viņš nogulda mammu uz aizmugurējā sēdekļa un liek man apsēsties pie stūres.
-Kur mēs braucam? - Es jautāju, kaut gan viscaur trīcu. Spogulī uzlūkoju gulošo sievieti un man sažņaudzas sirds. Kāpēc manai ģimenei jācieš, - Paklau, kāpēc tu to nodarīji viņiem? Ja tu gribēji atriebties, tad varēji to visu darīt ar mani. Lūdzu nes viņu atpakaļ uz māju. - Mana balss trīc un es tik tikko valdu pār sevi.
-Nekā nebija. Domā, ka varēsi tik viegli tikt cauri? Šoreiz, meitenīt, tu samaksāsi par visu, ko man nodarīji. - Marks uzsit pa paneli un atkal izvelk ieroci, - Tu labi zini, kur jābrauc. - Viņš saka un atlaižas sēdeklī.
Kaut mūs tagad notvertu policija.
-Ja tu kādam kaut ko izpļāpāsies, tava mammīte nekad vairs neatvērs actiņas, saprati? - Viņš šņāc, itkā spētu lasīt manas domas.
-Sapratu. - Gandrīz čukstus atbildu.
Ļauju mašīnai mūs nest cauri naksnīgajām ielām. Tad man sāk birt asaras, ka tik tikko spēju saskatīt ceļu.
-Neraudi, viss būs labi. - Marks saka, bet tas ir tik ironiski, ka es gandrīz vai sāku smieties kā ķertā.
Man nav ne jausmas, kas tagad būs. Mūs neviens neatradīs.
