local-stats-pixel fb-conv-api

MIA #386

114 0

Esmu apbraukājusi visus moteļus, kur kaut reizi esam nakšņojuši kopā ar Marku, tomēr nekur viņa nebija. Ārā ir sācis pamatīgi gāzt, tādēļ aizskrienu līdz mašīnai un aizcērtu durvis tik skaļi, ka skaņa atbalsojas visā tukšajā ieliņā.


Vēlreiz nikni nopētu noplukušo trīsstāvu mājeli ar mirgojošu uzrakstu, kurš jau pa pusei ir sabojājies. Te mēs nakšņojām tikai vienu reizi, bet tā hlorainā smaka, kas jaušas degunā, kad jau pienāk pie recepsijas, nav tā patīkamākā.
Sieviete ar brillēm un koši sarkaniem matiem, kad parādīju Marka bildi, pārliecinoši apgalvoja, ka tāda vīrieša te neesot bijis. Gribēju teikt, lai beidz muldēt, jo šis ir pēdējais motelis, tomēr man vairs nav spēka.


Es nevēlos vairs iesaistīties viņa slimajās spēlītēs. Kad iedarbinu motoru, pamanu mirgojošu degvieas lampiņu un arī pulkstenis rāda tuvu pusnaktij. Vecāki noteikti uztrauksies un uzdos simtiem jautājumu, bet arī uz tiem man nav vaļas atbildēt.
Pa ceļam iebraucu degvielas uzpildes stacijā un pie reizes paķeru krekerus un lielo kolas pudeli. Ilgi šaubos, vai nevajadzētu paņemt kaut ko grādīgu, bet tad atmetu ar roku. Pie manis vēl aizvien ir Katrīnas telefons, tomēr, kad vēlos to atbloķēt, secinu, ka baterija ir izlādējusies.


-Man gan veicās. - Pie sevis nomurminu un dodos mājās. Dusmas ir nomainījis bezspēks, pielejot ķermeni pilnu ar svinu. Lēnām izrāpjos no mašīnas un dodos uz māju, pamanot, ka nekur nedeg gaisma. Tā tad vecāki guļ un liks man mieru. Šāda doma man šķiet tīri pieņemama.
Kad esmu tikusi līdz koridora slieksnim, mani pārbiedē mammas tumšais siluets. Viņa ieslēdz stāvlampu un pieceļas kājās, savilkdama ap tievo augumu halātu.


-Sveika, mamm un arlabunakti. - Saku, vilkdamās augšā pa kāpnēm.
-Pagaidi. - Viņa saka, un es pagriežos. Zinu, ka tik viegli netikšu cauri, - Tu visu vakaru pazūdi un vienīgais, ko tagad spēj pateikt, ir arlabunakti? Es tevi gaidīju vairākas stundas! - Viņas balss ir klusa, bet tas neko labu nesola.
Nošļūku gar sienu un apsēžos uz trepēm.
-Man tev nav, ko paskaidrot. - Gudreni atbildu, nevēlēdamās šo visu sarežģīt, bet tieši to es daru. Mammas seja kļūst sārtāka.


-Kā nevēlies?! Ko tas, sasodīts, nozīmē Mia?! - Nekad nebiju dzirdējusi, kā viņa lamājas.
-To tas arī nozīmē, mamm. Man bija jāizbrauc un kaut kas jānokārtā. Vari neuztraukties, tagad viss ir kārtībā. - Atbildu un viegli pasmaidu.
-Tu neiesi gulēt, kamēr neizstāstīsi visu par Kati un to, kas ar jums abām notiek! Es taču redzēju viņas zilumus un skrāpējumus, es redzēju, ka viņas acīs jaušas pavisam tukšs skatiens, un es zinu, ka pie tā esi vainojama tu, tikai nesaprotu, kāpēc. - Viņa paceļ balsi.
-Ak, tad es, ja?! Protams, vienmēr jau tikai es! Zini, vajag skatīties, kādā mašīnā sēžas! - Es bļauju pretī, - Un es teicu, ka neko tev neteikšu! Es rīt braucu mājās! - Man pasprūk, bet nu jau par vēlu ņemt šos vārdus atpakaļ.


-Kur tu brauksi? Uz mājām? - Mamma izskatās pavisam sāpināta.
-Atvaino, es... Es vienkārši esmu tai vietai pieķērusies. - Es atbildu.
-Arlabunakti. - Viņa apgriežas un ātriem soļiem ieskrien istabā, klusām aizvērdama aiz sevis durvis.
Paraugos uz savām kājām un tad paceļu galvu. Man nevajadzēja mammu tā sāpināt, bet tas notika pavisam nejauši. Man vajadzēja viņai visu izstāstīt par to sasodīto Marku un to, ko viņš man nodarījis, bet es nemūžam nespētu.


Es nespētu skatīties viņai acīs un stāstīt par saviem intīmajiem mirkļiem ar vīrieti, nevis puisi manā vecumā. Zinu, ka vecāki priecātos, ja es tiešām kādu atrastu un tad atvestu viņus iepazīstināt. Mamma vairākkārtīgi ir man jautājusi, vai tiešām nav neviens, kurš man simpatizētu, bet es tikai pamanos izvairīties no šāda tipa jautājumiem, veikli mainot tēmu.
Vecāki mani mīl un vēl tikai to labāko, bet es negribu likt viņiem vilties. Negribu, lai viņiem atlikušo mūžu būtu jādzīvo ar apziņu, ka viņu tolaik mazgadīgā meita ir pieļāvusi savu dzīves lielāko kļūdu, metoties dēkā ar kaut kādu vīrieti no interneta čata.


Iemetos gultā. Man nemaz vairs negribas ēst. Pārlūkoju savu privāto telpu. Par laimi, Marks te gan nekad nav bijis, un es tikai par to priecājos kaut gan viņš varētu atnākt, lai tētis viņam kārtīgi sadod. Pati pasmaidu par šo absurdo domu un ar drēbēm apguļos gultā.
Acis pievēršas griestiem, uz kuriem uzlipinātas tumsā spīdošās uzlīmes. Agrāk man šķita, ka es esmu ārā un lūkojos naksnīgajās, zvaigžņu izkaisītajās debesīs. Vienmēr iedomājos, kā būtu, ja tieši šajā mirklī kristu zvaigzne – ko gan es vēlētos?


Cītīgi padomājot, pat šobrīd uzreiz nevarētu sniegt atbildi, bet vēlāk jau būtu nokavēts.
Domas aizklīst līdz Maikam – ko gan mans istabas biedrs dara... Noteikti atkal ir devies uz kādu traku ballīti un izvēlējies savu "draudzenīti". Zinu, ka man nevajadzētu par viņu domāt, bet es nespēju.
Daudz kas ir mainījies. Man šķita, ka pēc Marka nodarītā es nekad vairs nespēšu bez riebuma uzlūkot pretējo dzimumu, bet Maiks, lai gan ir skarbs, tomēr daudz citādāks. Zinu, ka viņš nav tāds mežonis, kas spētu mani iznīcināt.


Aizveru acis un ļauju plakstiņiem palikt aizvērtiem.
Nolemju, ka palikšu vēl vienu dienu šeit un tad došos atpakaļ. Esmu vecākiem parādā atvainošanos.
Ja nu Marks tomēr nolems parādīties, man jau būs sagatavots rezerves variants.

114 0 6 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 6

0/2000

 emotion 

0 0 atbildēt
IKas drusku besī šajā stāstā, tā ir lēkājošā spriedze. Nu tipa viņa aug, aug, lasītājs jau no nekontrolēta sasprindzinājuma salauž krēsla kāju, un tad piepeši babah un viss, epizode beidzas ar neko, un tad seko mierīgāka epizode a ļa sapņošana par foršajiem puišiem, pēc kuras atkal viss sākas no gala. Un šis, manuprāt, Tev bija raksturīgs arī iepriekšējos stāstos.
0 0 atbildēt

Man tiešām interesē, kā Mia tiks galā ar Marku. Pagaidām viņš ir tāds ūberļaundaris, līdz kuram viņai rokas ir stipri par īsām :/

0 0 atbildēt