Pirms lasi stāstu, lūdzu aizpildi anketu, kas ir vitāli svarīga, lai taptu bakalaurs: https://goo.gl/forms/ky47G0s3wKDIZjzs2 Paldies!
---------------
Jau pa gabalu pamanu Marka mašīnu aizaugušajā pagalmā, un man sametas šķērmi. Viņš patiešām ir tur un mani gaida. Gaida, kad varēs izrīkoties pēc sava prāta.
Apstājos nedaudz nostāk aiz kāda ozola un atstāju rokas uz stūres. Tas taču nav iespējams, ja es tagad nogalinātu cilvēku. Kas ar mani notiks? Papurinu galvu, aizgaiņādama domas prāta nostūrī.
Paķeru savu somu no blakussēdētāja beņķa un izkāpju ārā. Ass vējš pārsteidz mani nesagatavotu, tāpēc aizraujas elpa. Esmu tik tuvu vietai, kur esmu bijusi neskaitāmas reizes. Pat ar aizvērtām acīm es spētu atpazīt ikkatru vietu šajā graustā.
Uzlieku somu plecos un brienu cauri garajai zālei, garām Marka mašīnai. Durvis ir puspavērtas, tāpēc dodos iekšā, nedomādama, kas ar mani varētu notikt.
Atkal stāvu uz netīrās betona grīdas, visapkārt smird pēc pelējuma un žurku izkārnījumiem, bet es vairs šo smaku gandrīz vairs nejūtu. Klusām lavos uz blakustelpu, kas ir virtuve, bet tā ir tukša. Nobružātie koka krēsli akurāti pielikti pie galda, kurš pārklāts ar krēmkrāsas galdautu. Audums ir netīrs un caurs. Uz galda pašā vidū atrodas stikla vāze, kurā akurāti novietots mākslīgo rožu pušķis.
Vairāk te nekā neatrodas, tādēļ dodos uz dzīvojamo istabu. Noplukušais auduma dīvāns vēmekļu zaļā krāsā vientuļi sēž stūrī starp nolupušām tapetēm. Pie griestiem karājas tikai spuldzīte bez kupola. Aizverot acis, es atceros Marka alkainos pieskārienus un manus kliedzienus auduma mēbelē. Tos nekad neviens nesadzirdēja. Tie vienmēr paliks tikai tur.
Kaut es kādreiz spētu to visu aizmirst un dzīvot tālāk. Šobrīd es to nespēju.
Klusām pametu arī istabu un tad kāpju pa koka trepēm, kas jau pa daļai ir satrūdējušas, uz otro stāvu. Marks noteikti ir guļamistabā. Pavisam te ir tikai trīs istabas, tāpēc sāku ar plašāko, tomēr arī tā ir tukša.
Gulta ir akurāti saklāta, koši sarkanais zamšādas pārvalks nokarājas līdz pat grīdai, atduroties pret pleķaino paklāju. Kad pirmo reizi te viesojos, atceros, ka mēs sēdējām uz grīdas un man izlija vīns, atstājot pleķi uz paklāja. Tas vēl aizvien ir tepat, tikai tagad mainījis krāsu, pārvēršoties neglīti tumšā pleķī. Oranžie aizkari ir aizvilkti, bet tad es pamanu, ka uz galda stāv atvērts dators.
Pieskrienu pie tā un pakustinu peli, tādējādi to atmodinot. Uz ekrāna ir tikai viena mape un pie tās klāt ir rakstīts mans vārds. Kādu mirkli ieklausos, vai nesadzirdēšu soļus kāpjam augšā, tāpēc izvelku no somas nazi un satveru to ciešā tvērienā. Nav dzirdamas nevienas skaņas, tikai nomācošs klusums, kurš nesola neko labu.
Tad es uzklikšķinu uz mapi un tur atveras daudz dažādi video. Paņemu pirmo un gaidu, kad tas atvērsies. Man nav ne jausmas, kas tur gaidāms, bet es zinu, ka Marks var būt gatavs uz dažādām nekrietnelībām.
No sākuma ir tikai tumša telpa un nekas nenotiek. Tad atskan soļi un ieslēdzas gaisma. Aši pārlūkoju telpu un secinu, ka tas ir pagrabs. Atskan meitenes kliedzieni un asinis manās dzīslās sastingst.
Šķiet, ka Markam rokās ir kamera un viņš lēnām tuvojas savam upurim. Viņš iespīdina lukturīti meitenes sejā, un es redzu, ka tā ir Katrīna. Mēģinu novērsties, bet man nesanāk. Acis ir piekaltas ekrānam un briesmīgajiem skatiem, ko turpinājumā redzēšu.
Katrīna cenšas atraisīt sasietās rokas un purina galvu, izvairīdamās no Marka pieskāriena. Viņš satver meiteni aiz matiem un pavelk viņas galvu uz atpakaļu. Pamanu, ka Katrīnai pār vaigiem līst asaras.
-Un tagad tu pateiksi visiem, kāda palaistuve patiesībā esi! - Marka balss ir asa. Katrīna cenšas atvairīt viņa ciešo tvērienu, bet nekas nesanāk.
Viņš noplēs draudzenei no mutes līmlenti un kādu brīdi viņa spļaudās. Viņas lūpas ir teju jēlas un uzblīdušas.
-Pasaki Miai, ko tu viņai dari aiz muguras! - Marks kliedz, bet Katrīna kaut ko nesaprotamu murmina, - Tu viņu tikai izmanto! Mia tevi uzskatīja par draudzeni, bet ko tu, sasodīts, dari? Viņai aiz muguras aprunā! - Marks triec dūri Katrīnas sejā un no deguna uzreiz izšļācas asinis.
-Izbeidz.. - Viņa vaid, aizžmiegusi acis.
Pie velna, kas notiek?! Kāpēc viņš tā runā? Ko Katrīna ir izdarījusi?
-Pasaki. Tūlīt pat! - Marks neliekas mierā.
-Mia ir mana draudzene, es nekad viņu neaprunātu! - Kate izmoka vārdus, kuru tik tikko var saprast.
-Mele! Es zinu, kāda tu esi patiesībā! - Viņš sēc, un es izslēdzu to video.
Man nav spēka atvērt vēl kādu, tāpēc aizcērtu datoru un pārmeklēju atlikušās istabas.
Marka nemaz te nav. Savādi, ka pagalmā stāv mašīna un uz galda dators. Ko viņš grib panākt?
Manas domas nav mainījušās.
Ejot ārā, uz lieveņa es atrodu ar roku rakstītu zīmīti.
"Esmu motelī. Tu zināsi, kurā" Tas arī viss.
Mašīnas vairs pagalmā nav. Viņš ar mani spēlējas. Mēģina sanaidot ar Katrīnu un pats palikt labiņais.
Iesēžos mašīnā un nespēju izlemt, vai iesaistīties viņa spēlītēs vai izdomāt tās pašai. Atbalstu galvu pret stūri.
Esmu pārgurusi, tomēr adrenalīns aizvien kūsā asinīs. Man vajag viņu atrast.
Acu priekšā rēgojas tas sasodītais motelis, tāpēc iedarbinu mašīnu un, tumsai pieņemoties spēkā, nozūdu mežā.
