Manī valda duālas sajūtas, kad lidmašīna piezemējas, un es atkal esmu savā dzimtenē. Man tik ļoti gribas satikt vecākus, bet es baidos no tā, kas mani sagaida. Jūtos tā, itkā nebūtu gulējusi nedēļu no vietas, bet par spīti lielajam nogurumam, lidmašīnā nespēju aizvērt ne aci.
Kad mana bagāža ir nonākusi rokās, dodos ārā, kur pie ieejas jau pamanu tēta spilgto mašīnu un pie sevis pasmaidu. Viņš izrāpjas ārā un cieši mani apskauj, nočukstot matos, ka esmu ļoti pietrūkusi. Es atbildu ar to pašu, jo tā ir patiesība.
-Mia, ko tu esi izdarījusi ar saviem matiem? - Viņš paceļ vienu uzaci un gaida atbildi. Zinu, ka vecākiem tas liksies kaut kas šausmīgs, jo viņi bija pieraduši redzēt manus garos, melnos matus.
-Ai, nekas liels. Gribējās pārmaiņas. - Es atbildu un ielidinu koferi bagāžniekā.
Braucot līdz mājām, tētis tērzē par dažādām tēmām, piemēram, par to, ko viņi ir sadarījuši bez manis, kā mazais brālis iemācījies snovot un dabūjis pirmo vietu olimpiādē. Gaidu, kad beizot tiks pieminēta Katrīna, bet tas nenotiek. Vai mamma būtu jokojusi? Ja tā, tad stulbs joks.
Dažas minūtes pirms mašīna pieripo pie tik labi zināmā pagalma, mēs klusējam. Jo tuvāk esam mājām, jo vairāk man dauzās sirds. Cauri logam pētu garām slīdošos kokus, cilvēkus un citas mašīnas. Kaut es nekad nebūtu braukusi...es varēju aizbildināties ar mācībām vai ko citu. Sirds dziļumos apzinos, ka šim brīdim bija jāpienāk agru vai vēlu.
Un tad mēs esam klāt. Mašīna apstājas, bet es palieku piekalta beņķim.
-Hei, tu nemaz nevēlies satikt mammu un brāli? - Tētis man piebiksta pie pleca, un es saraujos.
-Protams. Vēlējos tikai nedaudz pabaudīt šo mierpilno klusumu. - Iesmejos, lai gan tas nemaz nav joks. Tētis tikai pasmaida un izceļ no bagāžnieka manu koferi, kurā ir tikai pašas nepieciešamākās lietas.
Atveru vārtiņus, bet pēc tam – mājas durvis. Neticami, ka pavisam nesen es šo vietu uzskatīju par labāko uz pasaules, bet tagad es vēlos, kaut ātrāk varētu atgriezties kopmītnēs. Ja šeit nebūtu vecāku, es nemūžam neatgrieztos. Sakožu zobus un piespiežu sevi pasmaidīt.
Istabā smaržo pēc šokolādes cepumiem un vēders uzreiz iekurkstas. Esmu bezgalīgi izsalkusi. Man pretī steidzas mamma, bet viņai nopakaļ – brālis.
-Miaaaaaaaa! - Viņš priecīgi iesaucas un tad metas man ap kaklu. Sīkaļas žests mani pagalam izsit no līdzsvara un jau pēc brīža es piedurknē slauku pār vaigiem ritošās asaras.
-Priecājos, ka beidzot esi te. - Mamma mani apskauj, un es tikai pamāju. Viņa smaržo lieliski...pēc mājām. Man vajadzētu ģimeni apciemot biežāk, jo tāda ir tikai viena.
Novelku apavus un virsjaku. Pamanu, ka arī mamma ar mutautiņu susina acu kaktiņus.
-Kāpēc šādā brīdī jālej asaras? - Aiz muguras ierunājas tētis un mēs iesmejamies. Viņš vienmēr prot uzlabot situāciju.
Mamma aicina mani uz virtuvi, no kuras nāk tik patīkamā smarža, un es nedomājot, sekoju, bet tad sastingstu. Pie galda sēž Katrīna. Viņa ir nodūrusi skatienu un cieši lūkojas savā tējas krūzē, kas noteikti ir atdzisusi. Pirksti ir cieši iekrampējušies māla izstrādājumā tā, ka pirkstu kauliņi krāsojas baltā krāsā.
-Starpcitu, jaunā dāma, kur ir tavs telefons? - Mamma vaicā, tiklīdz esmu apsēdusies pretī Katei. Ar skatienu vēlos viņu uzrunāt, bet meitene no tā izvairās. Viņa izskatās sasodīti briesmīgi. Agrāk tik spožie mati ir zaudējuši dzīvīgumi, tādēļ tie ir samudžināti mezglā uz pakauša. Seja ir krīta bālumā, un es pamanu uz rokām skrāpējumu un zilumu pēdas. Un tas viss manis dēļ...
-Mia, es ar tevi runāju. - Mamma atgriež mani realitātē, - Ko tu esi izdarījusi ar saviem matiem?! - Viņa gandrīz iespiedzas.
-Gribēju pārmaiņas un telefons man nejauši iekrita podā - Es atbildu, paņemdama vienu no cepumiem. Tie ir kraukšķīgi un pildīti ar karstu šokolādi.
-Nedomāju, ka violetā krāsa būtu pareizā izvēle.- Mamma piezīmē, bet es izliekos to nemanām. Man nepatīk, ja viņa vēlas mani veidot pēc savas vai sabiedrības līdzības.
Pēc mulsinoša klusma, viņa iziet no virtuves un aizver aiz sevis durvis, atstājot mani ar Kati divatā.
-Sveika, Katrīna. - Es uzrunāju meiteni, viņa nedaudz sagrozās krēslā, - Katrīn, lūdzu pastāsti man visu, kas notika. - Man aizlūst balss, iedomājoties vien, ko tas kretīns būtu varējis viņai nodarīt. Kā gan es varēju būt tik savtīga un domāt tikai par sevi. Kā es varēju izklaidēties, kamēr Katrīna tika spīdzināta visneiedomājamākajos veidos.
-Un ko tieši tu gribi zināt?! - Viņas pēkšņais, asais balss tembrs liek man atkāpties. Daļa tējas ielīst man klēpī, samērcējot gaišās bikses.
-Ko viņš tev nodarīja? - Es vaicāju.
-Runa jau nav par to. Kāpēc tu man ātrāk neko neteici? Kāpēc nestāstīji, ka tevi vajā? - Katrīnas balss kļūst spalga. Es zinu, viņa dusmojas un nepiedos man.
-Es...es nezinu. Nedrīkstēju nevienam to teikt. - Es atbildu, raudzīdamās uz savām rokām.
-Tad kāpēc tavi koledžas draudziņi visu zina? - Viņa dzēlīgi jautā. Man sāk griezties galva, un es pieķeros pie galda.
Stulbais kretīns! Viņš visu zina... kā?!
-Ko viņš tev nodarīja, Kate? - Jūtu, kā manas dusmas pieņemas spēkā. Savelku trīcošās rokas dūrēs un ielieku tās klēpī.
-Viņš...viņš mani turēja kaut kādā pagrabā, deva tikai dzert. Pēc tam viņš pielietoja fizisku spēku, lai es atklātu, kur tu mitinies, ar ko satiecies, bet man nebija ne jausmas. - Viņa saka, apakšlūpai drebot. Es zinu, Kate tūlīt izplūdīs asarās.
-Vai tu biji jau uz policiju? - Es klusām vaicāju.
Meitene papurina galvu.
-Viņš būtu mani atradis un nositis. - Viņa apstiprina manas aizdomas, - Es zvēru, ka todien, kad pie skolas viņu satiku, nekad nedomāju, ka mana brauciena galapunkts būs kaut kāds grausts nekurienes vidū. Man todien saplīsa mašīna, bet viņš bija blakus un draudzīgi piedāvājās aizvest mājās. - Viņa saka, ik pa brīdim iešņukstoties, - Mēs nedaudz parunājām, es pastāstīju par sevi...man likās, ka viss būs labi... - Viņa paslēpj seju plaukstās.
Aizsteidzos pie draudzenes un apķeru viņas drebošo augumu, piespiezdama galvu pie viņas kakla.
-Mia, es nezinu, kā lai dzīvoju tālāk. Viņš man neliks mieru. Es esmu kā ēsam. - Viņa elso, aizrīdamās ar asarām.
-Tā ir tikai mana nolāpītā vaina! - Pieceļos kājās un sāku staigāt no viena gala uz otru. Es nezinu, ko lai iesāk, bet ainas, kas vīd manā prātā ar zilumiem klāto Katrīnas ķermeni un viņa pretīgajām rokām, uzdzen man zosādu.
-Mia, tā nav neviena vaina. Piedod, ka mani vecāki tā domā. Es gan neteicu, kur patiesībā biju. - Viņa žēlojas.
-Tev ir līdzi telefons? - Es jautāju un mana balss vairs nedreb.
-J..jā, bet kam tev? - Kate noslauka asaras un tad parakņājas somā.
-Tūlīt redzēsi. Tev ir tā nolāpītā kretīna numurs? - Es uzstājīgi jautāju, gandrīz vai kliedzot.
Viņa uzspiež uz tā un es pielieku pie auss. Pīkstieni, šķiet, velkas mūžīgi, līdz beidzot klausulē atskan salkani pretīgā balss. Esmu gatava apvemties, bet tomēr noturu visu apēsto kuņģī.
-Nu, Kate? - Viņš jautā.
-Kur tu esi? - Es kliedzu, nespēdama vairs valdīt pār sevi.
-Ak, sveika, Mia. - Viņš murrā, - Ko vēlējies? - Marks nebēdnīgi prasa.
-KUR TU, ELLĒ RATĀ, ESI?! - Mana balss aizsmok.
Kate ar rokām rāda, ka nevajag. Tā nav laba doma, es zinu.
-Tur, kur vienmēr. - Viņš izsmējīgi atbild, - Arī gribi to, ko tava draudzenīte? -Marks jautā.
Nometu klausuli un kaut ko nomurminu, ka telefonu atdošu vēlāk.
-Mia, lūdzu nebrauc turp viena. Tas ir bīstami. - Kate cenšas mani atrunāt.
-Es viņu nogalināšu! - Es mazliet klusāk saku, un zinu, ka draudzene saraujas. Tik niknu viņa mani nekad nav redzējusi.
Uzskrienu augšstāvā un no kumodes apakšas izvelku dunci. Esmu to asinājusi neskaitāmas reizes, gaidot īsto brīdi, kad spēšu to izmantot. Manā arsenālā vēl ir sērskābe, ko ieliet tam kretīnam sejā un burciņa miegazāļu.
Mans plāns ir riskants, tas nav tāds, kā Džordžam. Es to lietu nobeigšu viena, jo arī viena iesāku.
Nepieļaušu, ka tiks sāpināti vēl kādi svarīgi cilvēki.
-Kur tu iesi? - Mamma iestājas durvīs, brīdī, kad iebāžu somā savus "ieročus".
-Man jāizskrien. - Es atbildu, neko sīkāk nepaskaidrojot. Viņa tāpat nekad nesapratīs.
Kad tētis man pasniedz savas mašīnas atslēgas, sirds no jauna dauzās. Tas viss notiek pa īstam. Iesēžos mašīnā un iedarbinu motoru. Manas vadītājprasmes nav tās spožākās, taču ceru, ka tikšu līdz viņa ūķim laikā.
Kaut nu tas zaķpastala nebūtu notinies.
Rokas dreb, bet es tās ciešāk iekrampēju stūrē. Līdz noteiktajai vietai ir jābrauc aptuveni pusstunda. Lai uzkurinātu sevi vēl vairāk, ieslēdzu "slipknot" un iedomājos, kā tagad Maiks ar Melāniju... Sasodīts.
Jo vairāk tuvojos vietai, kur Marks mīt, jo pārliecinātāka es kļūstu, tomēr, ja būs kaut mazākā nobīde no plāna, ar mani ir cauri.
Varbūt vajadzēja jau laikus atvadīties no vecākiem.
