Dženijas istaba atrodas tikai pāris stāvus augstāk, tāpēc to sasniedzu nieka trīs minūtēs. Aši pieklauvēju pie durvīm, lai gan tas šķiet tik savādi, jo pavisam nesen taču šī bija arī mana istaba. Nez, kas notiks, kad Džordžs atgriezīsies? Esmu pārliecināta, ka nāksies atgriezties pie Dženijas, jo nevēlos jau tā mazo teritoriju dalīt ar diviem puišiem.
Draudzene pārsteigta uzlūko mani, bet tad aicina iekšā. Te viss izskatās tāpat, un degunā iesitas tik ļoti pazīstamā smarža, ka acīs sariešas asaras.
-Tev ir brīvs laiciņš? - Jautāju, apsēzdamās savā gultā. Dženija pamāj ar galvu, kaut gan redzu, ka viņai uz rakstāmgalda novietota paprāva kaudze ar papīriem un datorā top kaut kas līdzīgs esejai. Aplūkojot meiteni ciešāk, redzu, ka viņas acis ir nedaudz apsarkušas, bet varbūt pie vainas ir ilgā sēdēšana pie datora vai Enrike...
Automātiski sažņaudzu rokas dūrēs un vēlos tam kretīnam sadot pēc nopelniem. Es negribu, lai Dženija tiktu sāpināta. Viņa ir mana draudzene. Vienīgā īstā draudzene šeit.
-Ko vēlies darīt? - Meitene iztraucē manas pārdomas un apsēžas man līdzās. Tad viņa, neļaujot man atbildēt, apvij savas rokas man ap kaklu un iešņukstas. Šādu emociju pavērsienu nebiju gaidījusi, tādēļ jūtos nedaudz apstulbusi. Jūtu, kā meitenes asaras samērcē manu plāno krekliņu, tomēr es neiebilstu.
-Man tevis tik ļoti pietrūkst. - Viņa šņukst, bet šoreiz baidos, ka tas nav patiesais asaru iemesls.
-Man tevis arī. - Es atbildu, jūtot, kā asaras sariešas arī manās acīs. Kas, pie velna, notiek? Vai tiešām es tagad sākšu pinkšķēt kā tāda sīka skuķe, tikai tāpēc, ka Maiks aizgāja ar Melāniju? Viņi ir pāris, un man ar to ir jāsamierinās. Manā dzīvē vairs nenotiks nekādi brīnumi.
Kad esam kaut necik nomierinājušās, Dženija pagriežas pret mani un piespiež pie krūtīm savu spilvenu. Viņa mani pārliecina, ka nekādas noklausīšanās ierīces nav atradusi, un viss esot droši, tādēļ sāku kratīt savu sirdi.
Izstāstu visu par Maiku un to sasodīto ballīti, neizlaižot nevieu detaļu, pat vismulsinošākās nē. Dženija tikai klausās, ik pa brīdim paceldama uzacis, bet viņa vēl neko nesaka, un tas mani uztrauc. Kaut draudzene man pateiktu, ka esmu totāla stulbene un man nav jēgas cerēt uz Maika uzmanības apliecinājumiem, bet viņa tikai papurina galvu un beigās viegli pasmaida.
-Mjā,šķiet, ka tev ir bijis raibs nedēļas sākums. - Dženija tikai piebilst.
-Tādēļ es atnācu pie tevis – domāju, vai nevari mani pārveidot. - Es atklāju patieso iemeslu, lai gan, protams, vēlējos redzēt, kā viņai klājas. Norādu uz neglīti ataugušajām saknēm un nomazgāto toni.
-Domāju, ka varēšu līdzēt. - Dženija pieceļas kājās un dodas pie sava skapja. Viņa noliek manā priekšā divas neiesāktas matukrāsu kastītes. Viena ir koši rozā tonī, bet otra tumši violeta. Es izvēlos otro.
-Mia, bet, ja tu vēlies iepatikties Maikam, tad nevajag. - Viņa saka, pamezdama man vecu T-kreklu, ko pārmaucu pāri galvai.
-Kāpēc nē? Man likās, ka viņš pret mani jūt to pašu, goda vārds... - Es ierunājos.
-Bet tā bija ballīte. Un viņš ir tipisks koledžas students, kuram pašpārliecinātība spraucās ārā pa visām vīlēm. Viņš zina, ka var dabūt jebkuru. Tu biji tikai kārtējā. - Viņa man saka, maisīdama krāsu.
Apdomāju viņas teikto, un nevēlos tam ticēt, kaut gan vajadzētu. Sirds dziļumos zinu, ka viņai pavisam noteikti ir taisnība. Apsēžos viņas krēslā un ļauju darboties ap saviem matiem.
-Zini, kad tu sāki raudāt, es domāju, ka pie vainas ir Enrike. Zvēru, ja viņš gadīsies manā ceļā, tad es salauzīšu tam kretīnam žokli. - Es atkal uzvelkos, bet gribu, lai Dženija zinātu, ka es esmu un būšu viņas pusē.
-Nav vajadzības. - Viņa nopūšas, un es zinu, ka viņai nav viegli runāt par izbijušajām attiecībām, kas atstājušas tukšumu krūtīs, ko nespēj aizpildīt neviens un nekas.
-Kāpēc? - Saraucu uzacis.
-Tas kretīns šobrīd krāso tev matus. - Viņa klusām atbild, un es strauji pagriežos pret draudzeni, kuras acis no jauna pildās ar asarām.
-K..kā...kāpēc? - Esmu pārāk apjukusi. Viņa pagriež mani ar muguru pret sevi un turpina darboties.
-Es biju līdzīgā ballītē. Tas ir, mēs gājām kopā ar Enriki. Patiešām cerēju, ka tas būs satriecoši, jo nekad agrāk neko tādu nebiju darījusi. Pārāk daudz pielējos un iesaistījos spēlē, kura sabojāja visu manu dzīvi! - Viņa nikni saka, - Es pieņēmu izaicinājumu un man bija jānoskūpsta viens puisis. Es...es to izdarīju nedomājot. - Viņas balss ir pārvērtusies čukstā.
-Kā tā? - Es mēģinu pagriezties, bet viņa tur manus plecus.
-Nezinu. Un zini, kas ir pats ļaunākais? - Dženija vaicā un ietur dramatisku pauzi, - Es to nenožēloju. Man pat...man tas patika. - Viņa saka, un man aizraujas elpa.
Dženija norkāpa savu puisi un to nemaz nenožēlo, bet varbūt viņa attiecības nemaz nebija tādas, kā no malas šķita.
-Vai tad tu viņu nemīlēji? - Pajautāju.
-Laikam jau nē. Es biju pieķērusies, mums bija jautri, bet tā nebija mīlestība. Es nevienu savā dzīvē neesmu mīlējusi. - Draudzene saka, bet es sakausu rūgtuma piesitienu balsī.
Zinu, ka viņai sāp vienalga, taču esmu pārliecināta, ka sāpes drīz mitēsies. Ta taču notiek vienmēr, vai ne?
Mēs vairs nesarunājamies. Vēroju, kā aiz loga iedegas laternas, izlejot uz ietvi netīri rūsganu gaismu. Daži studeni, somām plecos, dodas mājās no skolas, citi, sadeuvšies rokās lēni virzās parka virzienā.
Kamēr krāsa iesūcas matos, draudzene atkorķē vīna pudeli, un es neibilstu. Zinu, ka to mums abām vajag. Viņa salej koši sārto, aromātisko dzērienu tējas krūzēs, un mēs saskandinām.
-Ko tu esi izlēmusi saistībā ar Marku? - Viņa beidzot jautā. Zinu, ka sen jau vēlējās to prasīt.
-Nezinu...man zvanīja mamma, grib, lai nedēļas nogalē esmu mājās. Tā bija pavēle. Katrīna esot atgriezusies, viņas vecāki vaino mani, ka meita pazudusi. - Es ātri izstāstu galveno.
-Tad tev tā arī jādara. - Viņa mani mudina.
-Es baidos...viņš mani atradīs...Marks ir psihopāts, kas zina, kas viņam padomā. Ja viņš atlaida Katrīnu, tas tikai nozīmē, ka viņam ir daudz nežēlīgāks plāns. - Runāju klusu.
-Bet tu no Kates varēsi uzzināt visus sīkumus. Neaizmirsti, ka tu šajā cīņā neesi viena. Es un Džordžs esam ar tevi. - Dženija uzliek roku man uz ceļa un silti uzsmaida.
-Nezinu, ko es bez jums iesāktu. - Godīgi atbildu, nopūzdamās.
-Tu taču atgriezīsies savā vecajā istabā, jo man bez tevis ir sasodīti garlaicīgi. Esmu pat sākusi mācīties. - Viņa iesmejas, un es pievienojos šim lipīgajam pozitīvismam.
Neticami, ka es šeit esmu tikai pāris stundas, bet esam piedzīvjošas dažādu emociju gammu.
Kad esam izdzērušas vēl divas glāzes, es jūtu vieglu reibumiņu, bet man ir jāiet mazgāt krāsa ārā no matiem.
Atvados no Dženijas, solot, ka nākamnedēļ atgriezīšos savā istabā, cerot, ka būšu atpakaļ no Kanādas.
Tad es ievīstu matus dvielī un dodos uz savu pagaidu istabu. Maiks ir atgriezies. Mana sirds dauzās kā negudra, tomēr es piespiežu viņu ignorēt.
-Mia, tavi mati! - Viņš lūkojas tieši man virsū. Tie vēl ir slapji un savēlušies, bet man vaigos iecērtas karstums.
Es viņam neatbildu, bet tā vietā ierišinos Džordža gultā, ielieku ausīs austiņas un ieslēdzu savu pleijeri. Paņemu datoru un atveru sava bloga vietni.
Pēc trīs dienām es dodos mājās. Varbūt šis būs mans pēdējais ieraksts, bet tas būs citādāks.
"Mīlestība ir tik sarežģīta un vielaikus vienkārša..." es iesāku, aizverot acis, bet es redzu tikai Maiku.
Pēc tam es piespiežu sevi izlasīt to romānu un lielāko daļu nakts pavadu rakstot analīzi.
Kad izņemu austiņas, Maiks ir aizmidzis, viņa pilnīgās lūpas ir nedaudz pavērtas, bet kailās krūtis miegā cilājas. Kā man gribētos ieritināties puisim blakus, bet tā vietā es aizveru acis un apsedzos.
Atgādinu sev, ka man ir jākoncentrējas uz Marku. Ja es gribu dzīvi, par ko esmu sapņojusi, man ir viņš jāpiebeidz. Tā ir vienīgā iespēja.
