local-stats-pixel fb-conv-api

MIA #342

114 0

Kad atkal atveru vaļā acis, ir jau vakars. Nelielajā istabiņā redzama ornažās saules atblāzma. Pieceļos gultā sēdus un pārlūkoju istabu. Vēl aizvien esmu viena. Kur ir Maiks? Par laimi mana galva ir pārstājusi sāpēt un arī nelabums atkāpies.


Prātā kā bulta iešaujas apziņa, ka man taču zvanīja māte, bet, pārlaižot acis istabai, saprotu, ka nan jau nemaz nav telefona. Vai man būtu tikai izlicies? Tad es ieraugu, ka uz grīdas mētājas mans planšetdators un viss top skaidrs. Mamma man zvanījusi pa Skype, bet es priecājos, ka neieslēdzu video un viņa neredzēja sekas pēc ballītes.


Izraušos no gultas un vienā rāvienā izdzeru trīs ūdens glāzes. Tad nolemju ieiet dušā, jo nevēlos, lai Maiks mani šādu redz. Savācu visu nepieciešamo un dodos.
Kamēr stāvu zem karstā ūdens straumes, cenšoties atbrīvoties no sāpošajiem muskuļiem, es atkal atceros to visu, ko piedzīvojām. Man tas bija kaut kas pilnīgi jauns...tomēr Maikam nē. Lai gan esmu gandrīz skaidrā, neko nenožēloju, lai gan naktī es biju pārliecināta, ka no rīta gribēšu sevi nosist, bet tā nav...


Kad esmu noberzusies, uzvelku mugurā pavisam tīru apakšveļu un uzstīvēju uz mitrajām kājām džinsus. Negribu, lai izskatītos, ka esmu speciāli posusies vai kaut kā tā. Pa ceļam uz istabu plānoju, ko gan es varētu padarīt, kamēr Maika vēl nav, jo zinu, ka viņa klātbūtnē nespēšu pietiekami koncentrēties.


Izlemju, ka pabeigšu lasīt to romānu un tad visu atlikušo nakti pavadīšu, rakstot analīzi. Nekas iepriecinošs, tomēr, ja es gribu te palikt studēt, tad man sevi ir jāsapurina.
Atverot durvis, man aizcērtas elpa. Maiks sēž savā gultā un lasa manu romānu. Pusis, ieraugot mani, mazliet satrūkstas un noliek grāmatu sev blakus. Jūtu, kā man vaigos iecērtas karstums, bet viņš arī izksatās samulsis.


-S..Sveiks. - Es atbildu, īsti nezinādama, kā man vajadzētu izturēties. Maiks pieceļas kājās un pieiet pie sava skapja. Viņš īsi atmāj manam sveicienam.
Apsēžos uz savas gultas un izslauku gandrīz jau sausos matus. Prātoju, ka vajadzētu pasaukt Dženiju, lai draudzene tos pārkrāso citā krāsā, jo šitā man galīgi nepatīk.
-Ko tu šovakar dari? - Es pātraucu klusumu, jo nespēju ilgāk noraudzīties viņa mugurā. Puisis uz mirkli pierimst un tad uzmet man ātru skatienu.


-Emm..nezinu, ļaušu Melānijai to izlemt. - Viņš atbild un žigli pārvelk pāri galvai baltu T-kreklu.
Viņa atbilde iedzeļ man krūtīs, un es automātiski saraujos. Viņš, protams, to neredz. Man gribas pielekt kājās un iepļaukāt to aunapieri, atgādinot to, kas notika vakar, bet es palieku sēžam.
-Un kā tad ar vakardienu? - Es gandrīz nedzirdami ierunājos. Viņš beidzot aizcērt skapi un nosēžas man pretī savā gultā. Mūsu acis sastopas, bet es redzu, ka viņējās vairs nav tās dzirksteles. Es uzlūkoju grāmatu, bet nespēju to paņemt no viņa gultas.


-Tu domā to ballīti? - Viņš atjautā, bet es tikai paloku galvu. Tad istabu pieskandina viņa dārdošie smiekli, arī es neviļus pasmaidu, jo man patīk, kad viņš smejas. Es vēlos ierāpties viņa klēpī, ievīt pirkstus blondajās cirtās un pievilkt viņa seju tuvāk manai. Ak Dievs, kā es to vēlētos!
-Mia, tā bija tikai ballīte. Tu taču nepadomāji, ka es....ka mēs? - Maika smaids izdziest, acis izsmējīgi skatās manās.


-Tad kāpēc tu tā izturējies?! - Neizturot spriedzi, pielecu kājās un nikni uzlūkoju viņu.
-Jo tā IR pieņemts! - Viņš atbild, izbužinādams matus, - Redzi, katrā ballītē mēs izlozējam meiteni, ar ko kopā pavadīsim visu vakaru, pamaigosimies un tamlīdzīgi. -Viņš skaidro, bet manas asinis jau ir uzvārījušās līdz maksimumam.
-Tu izlozēji mani? - Balss pieklust. Jūtu, ka acīs pamazām riešas asaras, bet sāku sparīgi mirkšķināt tās, lai aizkavētu šo procesu.


-Jā. Tev taču bija jautri, ko? Es redzēju, ka tu iejuties lomā un pat piespēlēji man. Mēs tā varētu vēl kādreiz. - Maiks piedāvā, un es mazliet atmaigstu, bet tad saprotu, kā tas bija domāts.
Es varētu būt viņa ballīšu meitene, ar ko viņš pamaigotos svešā tualetē un nākamajā dienā izliktos, ka nekā nav bijis.
-Nē, Maik. Es neesmu tāda. - Es atbildu, pakāpdamās soli atpakaļ, - Es tā nevaru...
-Vakar varēji. - Viņš piezīmē, pieceldamies kājās. Man jāpaceļ galva, lai ieskatītos viņa acīs, kuras viņš pavērsis pret sienu. Maiks speciāli izvairās.
-Es nezināju, ka tu esi tāds.. - Es paskaidroju, jūtot, kā kakls no jauna aizžņaudzas. Paķeru to sasodīto grāmatu un iemetu gultā.


-Tād nu es esmu. Vari mainīt istabu, ja vēlies. - Pusis pieskaras maniem pleciem, ļaujot tauriņiem no jauna dejot manā vēderā, bet tad es izdzirdu pie durvīm asu klauvējienu un pēc mirkļa istabā ieslīd zaļš cekuls.
Atkrītu savā, tas ir, Džordža gultā, nevēlēdamās skatīties uz laimīgo pāri.


Maiks noskūpsta Melāniju, bet viņa apvij savas tievās, bālās rokas ap viņa stalto augumu. Pamanu, ka meitenei ir gari, melni nagi un tetovējumi uz pirkstu kauliņiem.
Viņa apsēžas Maika gultā, un ievēroju, ka šoreiz mugurā nav lateksa kleitas, bet gan vienkāršs krekls ar dziļu dekoltē un melnas džinsa bikses. Maiks iziet no istabas, un mēs paliekam divatā.
-Kā tu tā vari ļaut viņam rīkoties? - Es beidzot jautāju, nolikdama grāmatu tālāk. Man tāpat nav garastāvokļa, lai lasītu visas tās salkanības.


-Tas ir tikai, lai piešķirtu attiecībām asumiņu. - Meitene atmet ar roku un šķiet pat uzjautrināta.
-Tu arī tā dari?! - Es ieplešu acis, kad viņa pamāj.
-Meitenīt, tu laikam esi kaut kāda Svētā Marija. - Viņa atver muti un no tās izlaužas dīvaini smiekli.
Tad Maiks atgriežas un viņš vēlreiz meiteni noskūpsta. Tas izskatās pārāk uzspīlēti un neīsti. Tad viņi, ne vārda nebilzdami, pamet istabu.
Kādu mirkli vēl palieku istabā, cenšoties to visu sagremot, bet tad pieceļos un dodos pie Dženijas.
Man vajadzīgas pārvērtības, lai tam uzpūtīgajam tītaram sadotu pa pakaļu.

114 0 2 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 2

0/2000

Šādi te viņa Marka problēmu nekādi neatrisinās.

3 0 atbildēt

 emotion 

0 0 atbildēt