Izrāpjos no vannas un ātriem soļiem piesteidzos pie durvīm, lai labāk dzirdētu balsis. Varbūt man tikai izlikās un tas nemaz nav Marks! Piespiežu ausi pie durvīm un koncentrēju visu uzmanību tikai uz lejasstāvā notiekošo.
-...kaut kāda meitene! - Saklausu tikai daļu no Elēnas teikuma.
-Kāda meitene?! - Vīrieša balss atcērt.
-Teica, ka esot Sāras draudzene! - Viņa atbild.
Saprotu, ka runa ir par mani un sastingstu. Vēl aizvien rokās ir Sāras atvadu vēstule, tādēļ nezinu, ko lai īsti iesāk. Turpinu noklausīties.
-Kāda viņa izskatījās? - Vīrieša balss atkal nodārd aiz durvīm. Šķiet, ka viņi ir tepat. Pēkšņi mani pārņem neprātīgas bailes. Ja nu tūlīt durvis atveras un viņi mani pieķer Sāras istabā, rokās turot tik personisku vēstuli, kas domāta Elēnas acīm?
Zinu, ka Marks mani atkal iespundētu un šoreiz, esot svešā valstī, man nebūtu nekādu izredžu izkļūt. Un ko es teiktu vecākiem, Katrīnai un Dženijai? Nedaudz atkāpjos, bet ar vienu ausi klausos savā raksturojumā no Elēnas skatupunkta.
Man esot īsi rudi mati un brūnas acis, kā arī smalks augums. Esot bijusi pārlieku ziņkārīga, taujājusi par viņas vīra attiecībām ar meitu. Manu vārdu gan Elēna precīzi neatceroties, bet esot bijis kaut kas saistībā ar Mariju.
Iestājas klusums, bet uzreiz pēc tā seko apdulinošs troksnis, kas liek man sarauties. Šķiet, ka Elēna vai arī Marks ir iegāzis otram pa galvu ar kaut ko smagnēju.
Aši nofotogrāfēju vēstuli, bet tad to uzmanīgi nolieku atpakaļ vietā. Man nav daudz laika, jo ejot ārā nelaikā, es varu ieskriet kādam no viņiem tieši rokās un to es negribu.
Atveru logu un skriešus metos lejā pa skanošajām kāpnēm. Kad tas padarīts, pieploku sienai. Varu derēt, ka troksnis bijis tik liels, ka to varēja dzirdēt iekšā mājā.
Lēnām tā kā zaglis, lavierēju apkārt ķieģeļu ēkai. Gribu spert soli uz vārtiņu pusi, kas cerīgi aicina mani, tomēr laikus piebremzēju, jo pamanu no mājas izmetamies kādu stāvu. Tas ir Marks. Man bija taisnība.
Viņš atrauj vārtus vaļā ar spēku un atstāj tos vaļā, pats ielekdams taksī. Kad mašīnas troksnis vairs nav dzirdams, es daru tieši to pašu, neskatīdamās atpakaļ. Varbūt vajadzētu paskatīties, vai ar Elēnu viss ir labi, taču es negribu liekas nepatikšanas.
Paejot vairākus simtus metru tālāk, arī es izsaucu taksometru, kurš mani nogādās lētākajā motelī. Rītdien es lidoju atpakaļ uz Kembridžu.
Pa ceļam uz manu norādīto vietu, es nolemju ieskriet kādā supermārketā, jo kuņģis drīz apedīs pārējos orgānus. Taksometra šoferis tikai pamāj ar galvu, kad palūdzu nedaudz mani uzgaidīt.
Veiklā cilvēku ir gaužām maz, jo laikam drīz to slēgs ciet. Nopriecājos, ka tomēr varēšu sev dabūt kaut ko ēdamu, tāpēc ilgi nedomājot, dodos pie sviestmaižu stenda un paņemu četru iepakojumus, ejot līdz kasei, pagrābju arī fantas pudeli un pāris čipsu pakas.
Izrādās, ka pusstundu pirms veikala slēgšanas, tajā pieejama ir tikai viena kase, tādēļ ir izveidojusies neliela rinda. Pirms manis vēl ir kādi pieci cilvēki, kas gliemeža tempā krāmē preces uz slīdlentes.
Pārlaižu acis veikalam un pamanu, ka man no kreisās puses straujiem soļiem tuvojas Marks. Par laimi, viņš ir iegrimis telefonā, tādēļ neskatās nekur apkārt. Sirds atkal sāk dauzīties kā negudra, tomēr es nevaru tagad bēgt, lai kā to gribētos.
Esmu jau uzlikusi preci uz letes un tas tikai pievērstu lieku uzmanību, ja es tagad mestos bēgt. Viņš nostājas man aiz muguras, un es vairs neuzdrošinos kustēties. Es pat esmu aizturējusi elpu. Par laimi man galvā ir kapuce, tādēļ viņš nevar mani tik viegli atpazīt.
Katrs solis, ko speru tuvāk kasei, ir ceļš uz brīvību, tomēr, ja viņš mani atpazīs, neklāsies labi. Vai viņš uzdoršinātos man veikalā uzbrukt? Marks ir attapīgs, viņš aši izdomātu kādu gudru veidu, kā apmānīt apkārtējos lieciniekus.
Ik pa brīdim viņš smagi nopūšas, bet tad iezvanās viņa telefons, un es saraujos. Bļāviens!!!
-Es jūs pārbiedēju? - Marks ierunājas man aiz muguras. Jautājums laikam adresēts man, tomēr es neuzdrošinos atbildēt. Kaut ko nesaprotamu pamāju ar galvu un turpinu vērot kasieri, kura laiski pārcilā katru preci.
Man gribas uzkliegt, lai viņa strādā ātrāk, tomēr savaldos, ieķeroties ar nagiem pati savās plaukstās.
Kamēr somā meklēju maku, manas rokas dreb tik šausmīgi, ka es teju vai izberu visu naudu no tā.
Markam atkal zvana telefons, šoreiz viņš paceļ.
-Kā ielauzies?! - Viņš nikni atcērt, - Kā tu zini, ka tur kāds ir bijis?
Jūtu, kā matiņi uz skausta saslienas stāvus.
-Esi pārliecināta? Kādas vēl trepes... Tad tev jāsauc policija. - Viņš saka savā pavēlnieciskajā tonī.
-Esi droša, ka tā bija tā pati meitene? Labi, es tev iesaku atcerēties viņas vārdu un uzvārdu. Un ātri! - Tad viņš dusmīgi nospiež sarkano klausuli.
Bet es ātri norēķinos par pirkumiem un savācu pārtiku. Speciāli nomainu gaitu, lai viņš mani pēc tās neatpazītu.
Zinu, ka briest pamatīgas nepatikšanas, tāpēc ielecu taksī. Šoferis uzreiz iedarbina motoru un ir gatavs braukt.
-Plāni mainījušies. Vediet, lūdzu, mani uz lidostu. - Palūdzu, un viņš paklausa.
"Sūdi lieli! Mani, iespējams, meklē, bet esmu ceļā uz lidostu, mēģināšu paspēt uz tuvāko reisu! P.S. Dabūju to, ko gribēju." Uzraktu Dženijai un tad iebāžu telefonu kabatā.
Iespējams, ka Marks ir gudrs, bet arī mani nav tik viegli apmuļķot. Kamēr braucam līdz manai norādītajai vietai, es iztukšoju daļu savas pārtikas, bet pārējo atdodu šoferim.
Nonākot plašajās lidostas telpās, es nedaudz uzelpoju.
Nafiga?