Bezspēkā atkrītu gultā un lēnām aizveru acis. Pāri vaigiem rit milzīgas asaru lāses, kas noslīd gar zoda līniju un izplūst uz spilvendrānas. Ir dienas, kad jūtos lieliski, bet citās–pilnīgi nožēlojami.
Profesoru augstās prasības, mūžīgie draudi kādu dienu vienkārši mani salauzīs. Bez tam, man šausmīgi pietrūkst ģimenes un Katrīnas. Neesmu ar viņu sazinājusies jau vairāk nekā mēnesi. Es vienmēr esmu tā, kas atliek sarunu, aizbildinoties ar mājasdarbiem un mūžīgo frāzi:"Es tev pārzvanīšu".
Par ko gan es esmu kļuvusi? Par kaut kādu monstru! Noslauku vaigus, bet asaras nav apturamas. Marks nav devis par sevi nekādu ziņu, tomēr tas nav uz ilgu. Pavisam drīz šantāža atsāksies.
Iedomājos sevi pēc 10 vai 20 gadiem. Vai man vispār varēs būt cilvēks, ko mīlu no sirds? Vai man būs bērni? Vai Marks man ļaus dzīvot normālu dzīvi, tādu, kā vairums sabiedrībai ir. Šaubos.
Tā kā Dženija vēl ir lekcijās, nolemju saņemies. Noslauku asaras un beidzot zvanu savai labākajai draudzenei, kas bijusi ar mani priekos, bet visvairāk–bēdās. Paiet teju minūte līdz viņa atsaucas uz manu zvanu.
-Čau, sen neredzētā! - Kate mani laipni sveicina, tomēr saklausu balsī nelielu pārmetumu pieskaņu.
-Piedod...man bija daudz.. - Es nespēju parunāt. Sasodītās asaras atkal jau kāpj acīs un līst pāri vaigiem. Katrīna vēl ir skolā, bet viņa izskatās priecīga, un tas ir galvenais. Man šobrīd gribētos būt tur, samīļot viņu un tad pie milzīgas tases karstas šokolādes izsāstīt visu, kas pa šiem mēnešiem sakrājies uz sirds.
-Jā,jā, Mia. Es tev neticu. - Katrīna pātrauc mani, -Zini, tu esi ļoti mainījusies kopš iestājies savā Hārvardā. - Viņa saka, bet vāri dzeļ sirdī.
-Kā tu to domā? - Es pavaicāju, slaucīdama seju, kura ir apsarkusi no raudāšanas. Es atkal jūtos pārāk nožēlojami viņas priekšā. Katrīna ir uzklājusi skaistu meikapu, viņai ir lieliska frizūra un perfekti sakombinēts apģērbs, bet es esmu pa roku galam savus briesmīgos matus saņēmusi dīvainā zirgastē, uzvilkusi maisveidīgu džemperi un no meikapa uz manas sejas nav ne miņas.
-Tu aizbrauci bez paskaidrojumiem. Tu vispār neesi vēlējusies ar mani sazināties, Mia! Es gaidīju un nesaki, ka es nemēģināju. Es tev zvanīju katru dienu, bet tu mani atraidīji un tad man apnika. Tev taču tagad ir daudz foršāka draudzene, ar ko dalīties, vai ne? - Katrīna saka, un tad es pamanu, ka viņa cenšas noslēpt asaras.
-Tā nav, Kate. Šajā laikā tik daudz kas noticis. Es pat nezinu, ar ko lai sāk... - Ieminos, vēloties visu paskaidrot.
-Pietiek! Ej un stāsti to visu savai Dženetai vai kā viņu tur. Bez tam man tagad jāiet, kursabiedri jau gaida. - Katrīna atbild un neatvadījusies, atslēdz sarunu.
Es vēl kādu laiciņu truli raugos tumšajā ekrānā, cenšoties saprast viņas rīcību. Vai tiešām esmu bijusi tik briesmīga draudzene? Jā. Man atradās laiks, lai aizietu uz klubu, pietemtos tā, ka pašai pēc tam kauns, bet es nespēju no 24 stundām nevienu veltīt Katei un vecākiem. Arī ar viņiem es neesmu sazinājusies.
"Pamazām tu sāc zaudēt visus tuvos cilvēkus. Drīz vien tu paliksi viena." Ekrānā uzmirgo īsziņa. Tā ir no nezināma numura, bet teksta beigās ir norādīts vārds. Protams, Marks, kurš gan cits.
"Ej ellē, kretīn." Es atbildu dusmu pārņemta. Tad es izslēdzu telefonu un iekārtojos gultā ērtāk, ignorējot rūcošo vēderu, kurš prasa kaut ko ēst. Tam tagad nav laika. Man kaut kā izdodas aizmigt uz pāris stundām un nedomāt par to, kas šodien notika.
Sāpošās acis atveru tikai tad, kad dzirdu, kā gar durvīm skrapstinās Dženijas atslēga. Acis sūrst kā trakas, un es pieļauju, ka izskatītos pēc narkomāna. Istabas biedrene ieveļas iekšā un nomet uz gultas savu somu. No tās izkrīt pāris gudras enciklopēdijas.
-Kārtējā sliktā diena? - Viņa pajautā, apsēzdamās krēslā.
-Laikam jau. - Atbildu pēc iesējas možāk, bet balss skan pārlieku bezskanīgi.
-Beidz. Rīt jau būs labāk. - Viņa uzsmaida un tad atver savu datoru, - Tev Sāra atbildēja?- Draudzene painteresējas.
Kādu laiciņu neesmu bijusi savā facebook profilā, tādēļ nezinu. Nav bijis ne laika, ne arī vēlēšanās domāt par kaut kādu tētiņa izlutinātu Sāru.
Lēnām kustībām sniedzos pēc sava datora un to atveru vaļā. Kaut nu nebūtu nekādas ziņas, tad vismaz Dženija varētu likties mierā.
Man ir pāris jaunas vēstules, bet vispirms es aplūkoju draugu sienu. Acīs iekrīt Kates bildes, kurās viņa redzama nepazīstamu cilvēku sabiedrībā. Viņa atzīmējusi, ka jūtas lieliski un svin jauna semestra sākumu kopā ar labākajiem.
Katrīnai rokās ir glāze, bet sejā–plats smaids. Viņi atrodas Kates mājā, un es zinu, ka tieši tur notika pašas grandiozākās ballītes.
Atrodu arī bildi, kurā viņa ietagojusi mani. Tajā mēs esam redzamas bērnībā, kad mūsu vecāki kopā svinēja Ziemassvētkus. Mēs abas sēžam milzīgu dāvanu ielenkumā, esmu apķērusi lielu plīša lācīti, bet Kate droši smejas objektīvā.
"Draugi – tie ir enģeļi, kuri tad, kad tev ir ļoti grūti, palīdz piecelties un atgādina, ka vajag lidot."
Acīs atkal sariešas asasras, tomēr es tās apturu. Pievēršos vēstulēm. Sirds sāk dauzīties straujāk, kad redzu, ka Sāra ir atbildējusi.
Pasaucu arī Dženiju, lai viņa redzētu visu, kas notiks. Vēl jo labāk–Sāra šobrīd ir onlainā. Rokas kļūst aukstas, tomēr es saņemos.
"Sveika! Kāpēc tu tā interesējies par manu tēvu?" Viņa vaicā.
"Es nevaru to tev atklāt šeit, bet, vai mēs varētu tikties? Lūdzu, tas ir ļoti svarīgi." Atbildu, juzdamās, kā maza meitene, kas diedelē saldumus.
Mēs abas gaidām, kas sekos atbildē. Iespējams, noraidījums.
"Nezinu gan. Man šobrīd ir daudz darba..."
"Tas aizņems tikai pāris stundas, es apsolu. Tad es likšu tevi mierā."
"Labi. Bet, ja tu būsi izmantojusi manu laiku nelietderīgi, tu to nožēlosi. Patlaban uzturos mammas mājās Vašingtonā."
Tā tad pie Marka sievas. Vai man tiešām arī viņa būs jāsatiek?
Dženija atkal pārņem grožus savās rokās un uzraksta, lai Sāra nosūta savu adresi.
Pēc dažām minūtēm dators iepīkstas, un esmu noskaidrojusi, kur Marks agrāk dzīvojis.
