2015.gada 13.augusts
Šodien ir Katrīnas dzimšanas diena, tādēļ esmu viņai sagatavojusi kaut ko īpašu–draudzības aproces. Zinu, ka, iespējams, tas ir nedaudz bērnišķīgi, bet man šķiet, ka Katei šis varētu patikt.
Svinības paredzētas viņas privātmājā. Es jau zinu, ka Elija atkal būs kaut ko izdomājusi, jo viņai vienmēr ir visādas trakas idejas! Man blakus iepīkstas telefons, ko Marks man uzdāvināja, lai mēs "slepus" varētu sazināties.
Viņš baidās, ka kāda no draudzenēm varētu ieraudzīt mūsu saraksti. To gan piedzīvot negrib neviens no mums. Paņemu telefonu un atveru ziņu.
"Cikos tu iesi uz to ballīti?" Viņš jautā. Pāgriežu acis pret griestiem, jo dažkārt tāda sajūta, itkā viņš būtu mans tēvs.
"Pēc kādām 10 minūtēm Elija piekāps pie manis. Neuztraucies, viss būs kārtībā 
" Atbildu, cerot, ka viņš liksies mierā, bet es zinu, ka tā nebūs. Mēs esam pazīstami teju mēnesi, bet es neko par viņu nezinu. Es nezinu, kas Markam garšo, ar ko viņš ikdienā nodarbojas. Es pat neesmu uzdrošinājusies pavaicāt, vai viņam ir sieva un bērni...
Sajūtos pagalam muļķīgi, jo neesmu pieradusi kādam atskaitīties par saviem plāniem un dienas gaitām. Pat vecāki mani tā neuzmana.
"Atceries, ka tu nedrīksti runāt ne ar vienu puisi, saprati? Nerunājot par kaut ko citu. Tu esi tikai mana. Atceries to." Viņš atbild, un man jau galvā skan pavēlnieciskā balss, kas domā, ka valda pār visu manu dzīvi. Viņam šķiet, ka ir svarīgākā persona uz zemes.
Aizlidinu telefonu, tas atsitas pret skapi un pāri ekrānam stiepjas plaisa. Lieliski. Tas noteikti viņu iepriecinās vēl vairāk. Nopūšos un izstiepju sev priekšā skaisti iesauļotās kājas.
Cik gan reižu Marka raupjās plaukstas nav pār tām slīdējušas. Viņa pieskārieni liek tauriņiem vēderā uzsākt čačača deju. Nespēju iedomāties, ko ar mani izdarītu vecāki, ja uzzinātu, ka es satiekos ar gandrīz trīs reizes vecāku vīrieti...ka esmu ar viņu pārgulējusi vairākas reizes un sapinusies tīklos tā, ka nespēju vairs atrast izeju.
Pie durvīm pieklauvē Elija, un es saprotu, ka laiks doties. Paķeru sadauzīto telefonu un ieslidinu to somas kabatā, ko var aizdarīt ar slēdzēju, lai nevienam neienāktu prātā to atrast.
Man bija taisnība–Elija tiešām atkal ir sadomājusi kaut ko traku. Izrādās, ka Kates vecāki nemaz nav mājās, tāpēc viss īpašums atstāts mūsu uzraudzībā. Ierodoties Kates mājā, jau pa gabalu dārd mūzika un visapkārt mājai klaiņo svešas sejas. Pati jubilāre ir kaut kur nozudusi, bet man neviens neļauj par to ilgi uztraukties, jo rokās tiek iespiests "Asiņainās Mērijas" kokteilis.
To pasniedz kaut kāds čalis no skolas. Nesaprotu, ko viņš te dara, jo ne reizi ar Kati neesam pat viņu uzrunājušas...
-Traka ballīte,ko? - Viņš nostājas man blakus un caur salmiņu iesūc stipro dzērienu. Neesmu pārliecināta, ka drīkstu to dzert pirms vēl sākušās īstās svinības. Es nevēlētos tās pavadīt pie Kates glaunā poda, kamēr pārējie ārā tusēs līdz pat rīta gaismai...vai policijas ierašanās.
-Kāpēc te ir tik daudz cilvēku? - Es vaicāju, pieklājības pēc iedzerdama vienu mutīti. Patiesībā man riebjas šis kokteilis, jo tas ir pārāk spēcīgs, bet es negribu sarūgtināt šo cilvēku, kas it kā skaitās namatēvs.
-Nezinu, Kate gribēja ballīti, un mēs viņai tādu sagādāsim! - Viņš līksmi iesaucas, bet tad ierauga kaut kādu puišu bariņu un aizjož pie viņiem. Kad pagriežos, lai uzrunātu Eliju, secinu, ka meitenes jau sen vairs nav blakus.
Stāvu dārza vidū un blenžu uz visām pusēm tā kā tāds auns uz jauniem vārtiem. Sasodītā Kate! Būtu varējusi vismaz pabrīdināt, ka viņas 17 svinēsim kuplākā pulkā, nekā ierasts.
Paraustu plecus un dodos iekšā. Ārā pamazām satumst un kļūst vēsāks, bet sanākušie to nemaz nemana. Viņiem ir jautri, silti un visādi citādi labi.
Katrīnu es atrodu viņas istabā. Draudzene iesmejas, kad ierauga mani, un es nesaprotu, kāpēc. Gaisā virmo savāds aromāts, nevis parastu cigarešu, bet kaut kas specifiskāks.
-Klau, Mirabella! - Viņa iekliedzas, kaut vai esmu tepat blakus. Kas pie velna ir Mirabella?!
Pieeju Katei tuvāk. Draudzene rokās tur kaut ko līdzīgu zālītei, kas liek man saraukt pieri, jo Kate nekad neko tādu nav atļāvusies darīt.
-Kate, kas tas ir?! - Es saku, norādīdama uz kūpošo objektu starp viņas pirkstiem.
-Nekaitīga vieliņa. Man šausmīgi gribas smieties no šitā! - Viņa pilnā nopietnībā saka, bet tad izplūst smieklos.
-Izbeidz, tevi ārā gaida simtiem nepazīstamu cilvēku. Kāpēc tu man neko neteici? - Uzbrūku draudzenei.
-Piedod, es pateicu tikai vienam čalītim un viņš pasauca vēl pāris cilvēku. - Katrīna atbild un tad apguļas uz muguras gultā, - Zini, man šķiet, mums vajadzētu puišus. Visām tādi ir. Citādāk pārējie vēl padomās, ka esam lezbes.- Katrīna saka.
-Beidz muļķoties. Man nevienu nevajag. - Atbildu, apskaudama sevi. Tad es aizdomājos par Marku, kurš noteikti sēž kādā lētā viesnīcas numurā un nepārtraukti lūkojas telefonā, gaidot ziņu no manis.
Tālākais vakars rit pārāk jautri, lai es pamestu ballīti tikai tāpēc, ka Marks tā vēlas. Viņš atrakstīja vairākas ziņas par to, ka man pietiek ballēties, bet es tās vienkārši ignorēju. Tā bija vienīgā un pēdējā reize, kad atļāvos tā rīkoties.
Nezinu, kā tas aizsākās, bet es attopos kopā ar kādu puisi. Viņš ir ļoti izskatīgs un mana vecuma. Ar smilškrāsas matiem un zaļganpelēkām acīm. Pats galvenais–viņš ir mana vecuma.
Jau nezinu, cik stundas esam runājuši, ignorējot apkārtējos. Viņš nemanot ir pieskāries manai rokai, bet es to redzēju. Pasmaidu par puiša bērnišķumu un naivumu. Pilnīgs pretstats Markam. Varbūt man vajadzēja sākt ar mana vecuma puišiem.
-Varbūt aizejam pastaigāt?- Viņš piedāvā, - Te ir šausmīgs troksnis. - Puisis piebilst. Man šķiet, ka viņu sauc Oskars, bet neesmu droša.
Pamāju un nemanot mēs izslīdam cauri piedzērušos jauniešu pūlim. Es nezinu, kur ir Kate. Visticamāk, ka iekšā spēlē kādu traku dzeršanas spēli vai guļ zem galda...labākajā gadījumā.
Mēs aizejam līdz pirmajam krustojumam, kur nav nevienas mašīnas.
-Zini, es vienmēr esmu gribējis pamēģināt, kā tas ir–skriet pāri šosejai un kliegt, kad neviena nav. - Oskars saka.
-Tu esi traks! - Iesaucos, pieķerdamās pie viņa rokas.
-Un ko tu esi vēlējusies traku izdarīt? Parādīt krūtis braucošajiem? - Viņš piebiksta man, un es iesmejos, jo man ļoti kut.
-Nezinu, notetovēties no galvas līdz kājām. -Atbildu.
-Es nejokoju, Mia. - Viņš pienāk man pavisam tuvu klāt, - Tu man ļoti patīc. - Puisis negaidīti atklāj.
Izrādās, ka viņš mani pat skolā vērojis un gaidījis piemērotu brīdi, lai uzrunātu, bet tas nekad nav noticis.
Gribu iebilst, bet ir jau par vēlu. Mēs skūpstāmies krustojuma vidū, luksoforu mainīgo gaismu pavadībā. Tas nav pareizi. Es jūtos kā pēdējā nodevēja, bet skūpsts man patīk. Tas nav uzstājīgs un spēcīgs, kā tas parasti notiek ar Marku. Šis ir viegls un tāds nevainīgs.
Pagūstu pirmā atrauties. Zinu, ka esmu izdarījusi kaut ko sliktu.
-Atvaino, man jāiet! - Atbildu un metos prom, nesagaidot atbildi. Man jāpazūd pirms Marks par to ir uzzinājis.
Tālu man neizdodas tikt, jo nākamajā ielā jau viņš stāv. Kūpina cigāru, iepūzdams dūmus man tieši sejā.
-Mia, tu taču saproti, ko esi izdarījusi. - Viņš saka pavisam mierīgā balsī.
-Piedod, es... - Meklēju īstos vārdus, bet nav jēgas.
Manā sejā iecērtas apdulinošs pliķis, pēc tam seko vēl un vēl. Es vairs neskaitu, tikai lūdzos, kaut tas viss ātrāk beigtos.
-Sīkā padauza! Nekad neuzdrošinies vairs tā rīkoties, saprati?! - Marka balss ir asa, tā griežas ausī.
Viņš mani ievelk kārtējā šķērsielā, kur smird pēc atkritumiem un parasti nakšņo bezpajumtnieki. Jaukais vakars pamazām pārvēršas murgā. Mans apģērbs tiek saplēsts, es tieku paņemta ar varu.
Pēc tam viņš aiziet, atstājot mani teju kailu un salauztu guļam uz netīrās ielas. Viņa soļi attālinās.
No acīm izlaužas asaras un tajā mirklī es vēlos, kaut es nomirtu.
