local-stats-pixel fb-conv-api

MIA #122

204 0

Sajūtos pilnīgi drošībā tikai tad, kad atrodos Katrīnas istabā. Draudzene jau ir notīrījusi savu grimmu un atkal izskatās pēc manas draudzenes. Viņa ir ieritinājusies siltā halātā un uzlūko mani no gultas.
Sirds vēl aizvien dauzās tā kā negudra, bet es piespiežu sevi izturēties pēc iespējas normālāk.


-Es rīt no rīta braucu prom. - Ierunājos, cenšoties savaldīt balsi, lai tā neizklausās kā psihopātei.
-Ko? Tu nedrīksti! - Katrīna izlec no gultas un pienāk man klāt. Viņa ieķeras ar rokām manos plecos un pakrata, vēloties, lai es atjēdzos, - Tu nevari, Mia! Brīvlaiks tik tikko ir sācies! - Draudzene gandrīz vai raudot, saka.


-Kate...man vienkārši..tā vajag. Tici man, es arī negribu braukt prom, bet tā vajag! - Nosaku stingrā balsī, kaut vēderā viss sagriežas. Sasodītais kretīns, tas viss ir tikai viņa dēļ.
Kate atkāpjas un uzgriež man muguru. Draudzenes pleci raustās, un man šķiet, ka viņa klusām raud, bet es izliekos to nemanām.


-Zini, es domāju, ka tu esi mana labākā draudzene. - Katrīnai aizlūzt balss.
-Es esmu, Kate! - Iesaucos, pieejot viņai klāt. Katrīna paceļ asarām pilnās acis, bet tad atkal tās nolaiž, ļaujot asaru lāsei ieķerties garajās skropstās.
Nezinu, ko īsti iesākt, jo man nekad nav padevusies cilvēku mierināšana, tāpēc sažņaudzu rokas dūrēs un gaidu, kad šis neveiklais brīdis reiz beigsies.


-Kāpēc tu man melo? Tu melo, ka viss ir kārtībā, bet tai pat brīdī trīci kā tāda apšu lapa. Tu pazūdi bez vēsts un tad pēkšņi uzrodies, jo redz, tev vairs nav kur palikt! - Draudzene pamet gaisā rokas un ļauj ķermenim ieslīgt gultā.


-Labi, ir kaut kas tāds, ko es tev nedrīkstu atklāt. - Noplātu rokas un apsēžos uz grīdas. Neērtā kleita duras augumā, un cauri ķermenim izskrien drebuļi, iedomājoties, ka atmiņas par mammas laimīgo dienu ir sabojājis kaut kāds maniaks!
-Kāpēc nē? - Kate neliekas mierā.


-Tāpēc, ka es to neesmu teikusi nevienam. Piedod. Ja es varētu, es sen būtu izstāstījusi. - Saku, cerēdama, ka vismaz tagad viņa sapratīs. Viņš mani nogalinās, ja uzzinās, ka vēl kāds zina par mums. Tas ir bīstami. Es nevēlos tajā visā iesaistīt Kati.


-Nu ja, protams. - Viņa nicīgi atbild un tad pamet man pledu, norādīdama, ka es drīkstu gulēt uz viņas nelielo ādas dīvāniņu. Tad Kate izslēdz gaismu un demonstratīvi uzgriež man muguru.
Istabā iespīd mēnesgaisma, un man visu laiku šķiet, ka tūlīt saredzēšu viņa ēnu, tāpēc aizvelku logiem priekšā aizkarus. Tad es atbrīvojos no neērtā apģērba un sapluinītā plīvura. Ātri palienu zem siltā pleda un mēģinu aizmigt, bet nespēju. Dzirdu, ka arī Kate nav aizmigusi. Mēs abas par kaut ko domājam.


Zinu, ka draudzenei ir vajadzīgs laiks, lai saprastu. Iespējams, viņa nekad nesapratīs, bet esmu pārliecināta, ka piedos gan.
Rīts pienāk ātrāk, nekā man šķita. Nakts paskrēja kā nemanīts acumirklis. Negribīgi pieceļos un izrāpjos ārā no siltās guļvietas. Katrīna, šķiet, arī beidzot ir iemigusi, tāpēc klusām uzvelku atpakaļ to kleitu. Pulkstens ir pieci no rīta, kas nozīmē, ka pēc pāris stundām man ir jāsēžas autobusā un jābrauc prom.


-Es tev noliku drēbes. Tev nav jāvelk tā drausmīgi sabendētā kleita. - Katrīna saka, un es sabīstos. Draudzene ir pamodusies līdz ar mani vai drīzāk vispār nav gulējusi.
-Paldies tev. - Pateicos, paņemdama ziemas gadalaikam piemērotu apģērbu. Tas ir mīksts un smaržo pēc Kates. Tā tad arī pēc mājām.


Kad esmu sataisījusies, laiks atvadām. Nezinu, kad mēs atkal varēsim tikties, tāpēc asaras sariešas acīs. Kate patiešām ir labākais, kas ar mani noticis. Draudzene ir bijusi līdzās dažādos dzīves mirkļos. Mēs esam dalījušās noslēpumos, ko nezina pat vecāki. Viņa allaž ir mani uzklausījusi un mierinājusi, bet es neesmu pat viņai pastāstījusi par Marku.


Jūtos tā, itkā būtu savā veidā Kati nodevusi. Es gribēju, tik ļoti gribēju to visu atklāt...
-Ceru, ka kādreiz tu atklāsi patiesību par to, kāpēc tev uz rokas locītavas ir tāds zilums. - Draudzene saka, atrotīdama vilnas džemperi. Es pat nebiju to ievērojusi.
Papurinu galvu, cerot, ka tādā veidā spēšu aizgaiņāt visas vakardienas atmiņas.
-Piedod, Kate. - Apskauju draudzeni, ļaujot atkal asarām līt pāri vaigiem, - Es sapratīšu, ja tu nevēlēsies mani nekad vairs redzēt. - Šņukstu.


-Izbeidz! Tev mugurā ir manas drēbes un es gribēšu tās atpakaļ! - Viņa jokojoties saka, kaut gan zinu, ka jau tagad Katrīna nevar sagaidīt mūsu nākamo tikšanos.
-Es nezinu, kad varēšu tev tās atdot.. - Godīgi saku.
-Tik traki? - Viņa nopietni mani uzlūko.


-Gan būs labi. Turipnāsim sazvanīties. - Apsolu un vēlreiz viņu apskauju.
Kad esam atvadījušās, es izsaucu taksi, lai tas nogādātu mani mājās. Iespējams, vecāki vēl gulēs, tādēļ man nāksies atstāt zīmīti ar paskaidrojumu.
Līdz autobusam atlikušas tikai divas stundas.

204 0 2 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 2

0/2000

 emotion

+

0 0 atbildēt

 emotion 

0 0 atbildēt