Sveiki visapkārt! Šis ir mans pirmais raksts un es būtu ļoti priecīga, ja komentāros jūs ierakstīu kādus ieteikumus, uzlabojumus vai komplimentus un vai man turpināt rakstīt šo stāstu. . Tad jau vēlāk pēc atsaucības skatīšos, vai rakstīt tālāk, vai nē.
,, Klēra staigāja pa skolu un kā jau parasti, jutās garlaikota. Viņa bija viena no populārākajām skolniecēm 7.klasēs. Pa starpbrīžiem pie viņas klāt nāca teju katra klasesbiedrene un arī zēnu apkārt viņai netrūka. Bieži no viņas ,,draugiem,, izskanēja : ,,pagaidi, klēra!', ,,tava somiņa ir tik satriecoša!", ,,hey, foršā"!, u.t.t. Kādai parastai nepopulārai skolas nūģei varbūt visu laiku patiktu gozēties slavas saulītē, taču Klērai šī dzīvei jau bija noriebusies. Kādu dienu, kad stundas tikko bija beigušās pie viņas pienāca Kristofers, smukākais un atzītākais puisis klasē un glaimoja: ,, Manām lūpām ir piestiprināts magnēts, kas tā vien kā grib pievilkt tavējās lūpas klāt!'' Klēra aizsvēlās dusmās un skaļi visai klasei dzirrdot uzbļāva Kristoferam: ,, Zini , ko ! Tu iedomīgais tipiņ, tiec galā ar savām uzpūstajām lūpām un liec man mieru! Man ir apnikuši visi jūs, stilīgie zēni, kas to vien kā grib, kā manu popularitāti! Pielienat kādai citai, man tas ir apnicis!'' Klērai tiešām visi glaimotāji un pielīdējas bija apnikuši, viņa aizskrēja uz meiteņu tualeti un izplūda asarās. Tas Klērai bija pavisam neraksturīgi. Neviens no 7.klases pat nevarēja iedomāties Klēru raudam, ja kāds cilvēks viņiem likās nesalaužams, tad tā noteikti bija Klēra. Tagad pati Klēra pieķēra sevi, viņa atklāja, ka ir ievainojama un, ka arī viņai sāp. Agrāk viņa to nebija manījusi. Tā Klēra jau kādas 20 minūtes no vietas bija sēdējusi tualetē, līdz uz turieni atnāca skolas apkopēja Elza. Elza bija ļoti izbrīnīta redzot raudam Klēru, viņa iejūtīgi apjautājās: ,, Ak kungs! Vai tev viss labi?" ,,Nu protams, ,,Klēra atbildēja." Taču viņai neizdevās pārliecināt Elzas kundzi, kas atkal sāka runāt: ,, Mīļā Klēra! Kopš vien no 2.klases, kad tu iestājies šajā skolā man vienmēr ir licies, ka tevi it neviens nevar satricināt un izvest no pacietības! Tāpēc es pamatīgi izbijos redzot tevi šeit vienatnē raudam!" Klēra atbildēja: ,, Jā, arī pati tikai tagad pamanīju, ka neesmu no akmens. Bet tagad, lūdzu Elza, atstājiet mani vienatnē. Man viss būs labi!" Tā nu apkopēja aizgāja mīļi uzlūkojot Klēru. Meitene izlēma, ka nav jēgas skumt un devās uz mājām. Uz mājām viņa vienmēr brauca ar taksometru, jo nāca no diezgan turīgas ģimenes. Tā nu Klēra izsaukusi taksometru to gaidīja pie skolas. Beidzot tas ieradās. Tad Klēra tajā iekāpa un gribēja sameklēt savu lūpukrāsu, kad pēkšņi starp grāmatām ieraudzīja zīmīti, uz tās ar lieliem sarkaniem burtiem bija uzrakstīts : Nu, Lūpukrāsas pavēlniece, tomēr esi vāja? Gatavojies sakāvei!" Klēra apmulsa....
