Mīļie mani, lasītāji!
Man Jums ir teju vai milzīgs lūgums!
Lieta tāda, ka pavisam drīz rakstīšana kļūs par manu maizes darbu un veidu, kā es pelnīšu naudu, tādēļ es vēlos dzirdēt visas, visas, visas un visu domas par to, kā es rakstu, par veidu kādā rakstu. Par to, ko vajadzētu uzlabot. Par to, ko vispār vajadzētu izņemt.
Zinu, ka šeit nav publicēts diez, ko daudz no maniem darbiem. (Rakstu gan stāstus, gan dzeju), bet, tomēr kaut, kas ir. Un vēlos dzirdēt garas, izklāstīstas Jūsu domas komentāros.
Tas tiešām man ļoti, ļoti palīdzēs. Jo, es spēšu pilnveidoties, rakstīt vairāk, labāk un kvalitatīvāk.
Ielikšu vēl vienu savu dzejoli šeit tagad.
Tu domā ka mirsi,
Tu domā ka viss..
Jo arvien grūtāk ir piecelties un pat pasmaidīt.
Tu domā ka skaista dzīve ir vien pasakas -
Skaistas, ko stāsta bērniem,
Lai nesalauztu viņus,
Lai nesalauztu viņu sapņus.
Tavējos salauza kāds.
Tu patiesībā vairs pat nevēlies dzīvot -
Nevienu jaunu dienu.
Un Tu vairs netici mīlestībai..
Tu laidies spārnos,
Kaut nemāki lidot.
Cilvēki taču nemāk.
Bet Tevi atkal kāds noķer,
Un turpinās apburtais loks -
Rīts.
Vakars.
Vakars un rīts.
Deviņi no rīta.
Un nu jau pieci.
Tev iedod tabletes,
Sasien rokas lai Tu netiec nekur,
Lai Tu aizmirsti domas,
Lai Tev nebūtu savu.
Tev rāda klaunus,
Jo domā ka Tu smiesies -
Kā bērns - pirmo reizi aizvests uz cirku.
Bet Tu pati esi kā klauns,
Ar melni notrieptu seju.
Tu skaties pa logu -
Viss pelēks tik šķiet,
Tu kā notverts trusis,
Kā rotaļu lācis ar izrautu vēdera vati.
Tev ir tik auksti,
Auksti no pārējo smiekliem,
Auksti no sāpēm kas dur,
Auksti naktī.
Un auksti pa dienu.
Auksti kad saule plakstiņus silda.
Tev iedur vēnā kaut ko,
Ko tie - baltos halātos -
Sauc par laimi.
Tu aizver acis,
Tu gribi tumsu,
Tu gribi kapu.
Bet viss griežas kā karuselis,
Un Tu esi turpat.
Tu atkal savā istabā sēdi.
Un šķiet sienas Tevi mēda,
Mēda Tavas skumjas.
Šķiet kāds izrauj sirdi,
Un Tu saliecies deviņos līkumos,
Ar segu uz galvas.
Tu redzi sniegu,
Noķer vienu pārslu.
Tā izkūst.
Tu arī tā gribi - izkust un pazust -
Pārējo acīm.