Lovo [Zvēri]4

Vecais Lovo sēdēja pie ugunskura un liesmas viņā dancojot, rotāja vigvama sienas dancojošām šķēršļu ēnām savā ceļā. Bērni atkal prasīja, lai Lovo izstāsta viņiem kādu notikumu.
Lovo domīgi sarauca pieri un sāka.
Tas bija laikā, kad zvēri un cilvēki nepazina izsmieklu un pārestības, tie visi kopā dzīvoja draudzīgi un viens otram neuzdrošinājās nodarīt jebkādu pārestību. No cilvēkiem starp zvēriem vien bija puisītis un meitenīte, kuri kopā ar zvēriem dzīvoja saticīgi un palīdzēja viens otram.
Vienu dienu puisīts ar meitenīti, lasot ogas un spēlējoties, aizmaldījās līdz deviņduču uzklanam. Viņi jutās ļoti noguruši un uzkāpuši uz deviņduču uzkalna aizmiga. Bet kad iestājās krēsla, tad nez kapēc deviņduču uzklans sāka augt. Tas auga visu nakti un kad pienāca rīts, tad deviņduču uzkalns bija izaudzis tik augstu, ka neviens vairs nevarēja saredzēt tā virsotni.
Zvēri ļoti satraucās, ka puisītis un meitenīte nav pāradušies atpakaļ, kapēc viņi sagaidījuši rīta gaismu, gāja viņus meklēt. Viņi izmeklējās visas iespējamās vietas, bet nekur nevarēja atrast puisīti un meitenīti. Vienīgais, kur viņi varētu vēl mēģināt atrast viņus bija deviņduču kalna virsotne, bet deviņduču kalns pa nakti bija pacēlies debiesīs tik augstu, ka nevienam no zvēriem nebija pa spēkam pārvarēt deviņduču kalna stāvo nogāzi. Visi zvēri salasījās apkārt deviņduču kalnam un centās kko izdomāt, lai sasniegtu puisīti un meitenīti.
Pirmais pārvarēt stāvo nogāzi centās kojots, tas ieskrējās un mēģināja ar nagiem ieķerties nogāzes sienā, bet cik augstu kojots uzlēca, tik arī nokrita atpakaļ.
Nākošais pārvarēt stāvo nogāzī mēģināja rudais zaķis, tas palēcās un ar pakaļkājām atsperoties pret kalna nogāzi, centās sevi uzsviest aizvien augstāk un augstāk, bet līdzīgi kā kojots, viņš nokrita atpakaļ deviņduča kalna pakājē.
Pēc tam pārvarēt straujo nogāzi gribēja spēcīgais grizlī lācis, viņš ar ķepām apņēma kraujas akmeņaino izliekumu un lēnām rāpās augšā, bet tur kur akmeņainais izliekums biedzās viņš vairs noturēt sevi uz klinšainās kraujas nevarēja, kāpēc viņam vien nācās rāpties atpakaļ.
Kad visi zvēri jau bija atmetuši jebkādu cerību vēl satikt puisīti un meitenīti. Tad no zāles atskanēja bals - ļaujiet pamēģināt man. Zvēri neticīgi skatījās un brīnijās, nez kā kaut kas tik niecīgs varēs pārvarēt stāvo kalna nogāzi. Šoreiz nogāzei tik virsū mēģināja mazais tārpiņš sprīdmetis. Sprīdmetis ar vienu galu pieķērās nogāzes pakājē un lēnām iztaisnojot un saliecot savu augumu virzījās uz augšu. Tā sprīžmetis to darīja divas dienas un divas naktis, kad sprīžmetis sasniedza deviņduča kalna virsotni, viņš pamodināja gulošo puisīt un meitenīti.

lasi, vērtē, komentē