local-stats-pixel fb-conv-api

Lovo [Lūrds]1

44 0

Vecais indiānis Lovo bija visvecākais no visiem indiāņiem, tas zināja daudz dažādu stāstu, jo savā dzīvē bija piedzīvojis ļoti daudz un zināja katram izstāstīt par kādam vērtīgam notikumam vai dot vērtīgu padomu tam, kuram tas bija visvairāk nepieciešams.
Kad vecais Lovo sēdēja savā vigvamā pie ugunskura, viņam apkārt pulcējās bērni, kuri gribēja, lai viņš tiem izstāsta kādu notikumu. Lovo domīgi pašūpoja galvu un sāka stāstīt notikumu par kabibanokas cīņu ar Lūrdu.
Lūrds bija pats neatlaidīgākais no visiem indiāņiem. Kad visi indiāņi grasījās pamest sasalušo zemi, lai pārvāktos uz veitu, kur ir siltāks. Lūrds tiem atteica, ka palikšot tur, kur esot, jo šeit varot tikt pie vispamatīgākā loma. Pārējie indiāņi teica Lūrdam, ka viņš esot galīgi aptracis un ka viņam nav nemazāko izredžu izdzīvot ziemeļvēja kabibanokas skaudrajā valdīšanas laikā. Bet Lūrds tik nosmējās, ka viņam esot laba makšķere, daudz sausas priežu malkas un ka šaušalīgais kabibanoka viņam neko briesmīgu nodarīt nevarēs. Kad pārējie indiāņi pameta vietu, kur tie bija makšķerējuši, tie vēlreiz centās pierunāt Lūrdu, lai viņš tomēr tiem seko, bet Lūrds tik viegli atmeta ar roku un teica, ka ziemeļvējš kabibanoka tam nekādu skādi nenodarīšot. Kad visi jau bija pametuši apmetni, kuru tie bija sarīkojuši zemledus zvejai. Lūrds tik smiedamies no āliņģiem vilka vienu zivi pēc otras un kārtīgi tās sagatavoja, lai varētu vēlāk pagatavot. Nepagāja ne nedēļa, kā ziemeļvējš kabibanoka sāka savu aurošanu aiz viņējā kalna, ceļot gaisā puteni un laužot mežā varīgākos kokus. Visi meža zvēri salīda savās alās. Polārlapsas palīda zem cemlmiem un kojoti paslēpās apsnigušajās zaru čupās. Lūrds piekrāva pilnu savu vigvamu ar sveķainu priežu malku un vigvama vidū iekūra ugunskuru. Kad vigvama ieejai bija nopakota katra mazākā spraudziņa. Lūrds apsēdās pie ugunskura un pagatavoja sevis izvilkto zivi. Viņš gardi čāpstināja un klausījās kabibanokas trakošanā. Kabibanokam nebija pa prātam, ka viņa pārvaldījumā atrodas kas neparast. Tas noplēsa vigvama ieejas nosedzošo ādas lēveri un ierausās vigvamā, kur pie ugunskura sēdēja Lūrds. Bet Lūrds tik, čapstiont lūpas, teica - Nāc, nāc briesmīgais kabibanoka, pasildies pie mana ugunskura. Kabibanoka ierāva sevī aukstāko šalti, kādu vien spēja un pūta Lūrda virzienā. Bet Lūrds tik uzsvieda ugunskuram kādu paprāvu, sveķainu pagali, kas ugunij lika sprakšķēt un celties jo augstu. Kabibanoka sāka tecēt un zaudēt savu salto vēsmu. Tas iztraucās ārā no Lūrda vigvama un tur auroja, ko vien spēja - Tu zaķpastala Lūrd, nāc ārā spēkoties ar mani.
Bet Lūrds tik nosmēja, jo pie ugunskura viņa rokas bija uzsilušas un apēstā zivs tam bija labs spēka avots. Viņš izgāja ārā un uzsāka cīņu ar kabibanoku. Divas dienas viņi cīnijās. Kabibanoka gaisā cēla sasalušo sniegu, polārlapsas un kojoti bija sanākuši, lai atbalstītu Lūrdu. Beigās kabibanokas spēki izsīka un viņš atstāja Lūrdu mierā. Kad lielais aukstuma laiks beidzās, tad pārējie indiāņi redzot Lūrdu sveiku un veseli bija ļoti priecīgi, jo viņa dzīvesprieks visiem deva spēku.

lasi, vērtē, komentē emotion

44 0 1 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 1

0/2000

Zīmējumi baigi labie  emotion 

0 0 atbildēt