local-stats-pixel fb-conv-api

Lolita (prologs)3

198 0

Lāzeru spožie stari sitās man acīs, kad es virpuļoju pa deju grīdu. Cilvēku plaukstas slīdēja par manu ķermeni, kad es grūdos deju zāles biedriem virsū. Es ķiķināju pilnā balsī un man atsmaidīja pretī ar tikpat lielu degsmi.

Kustība – tā man patika. Tikpat ļoti, cik pūlis. Pūlī es jutos brīva, mežonīga un neaizsniedzama. Es biju kā zvaigzne, kuru nevarēja aizsniegt. Augstu debesīs, es spīdēju. Apkārtējie tik varēja uz mani noraudzīties.

Pēkšņi, mani kāds satvēra aiz gurniem un atgrieza atpakaļ bezgaisa telpā, kur ķermeņi vijās viens ap otru. Aukstas lūpas piespiedās pie mana kakla un ieelpoja mana ķermeņa aromātu. Es sastingu kā izbijusies stirna un blenzu uz priekšu līdz brīdim, kad lūpas atrāvās no mana kakla un es varēju apgriezties, lai ieraudzītu personu, kas bija mani notvērusi.

Man pretī raudzījās meitene ar tumšas matu krāsas matiem. Tie bija grūti saskatāmi tumšajā deju zālē. Meitene man plati pasmaidīja un saķēra mani stingrāk aiz gurniem.

„Atvaino, mani neinteresē meitenes.” Es viņai atbildēju, satverot meiteni aiz pleciem.

Meitene skaļi iesmējās un pievilka mani sev tuvāk.

„Neesi muļķīte, uzdejo ar mani!” viņa iesaucās un es aizvēru ciet savas acis un sāku kustēties mūzikas ritmos kopā ar viņu. Drīz vien, mums pievienojās divi puiši, kuri apvijās ar mums. Mēs bariņā smējāmies un nodejojām vismaz kādas četras dziesmas.

Tad pie mums pienāca mans draugs, sagrāba mani aiz pleciem un izvilka ārā no bara.

„Mūs tevis pietrūks!” Meitene man uzsmaidīja un es viņai atmāju, kad Džons, mans kursa biedrs, mani vilka prom no deju grīdas.

„Uz kurieni mēs dodamies, draudziņ?” Es uzsaucu, kad zēns sasprindzināja savu tvērienu ap manu plaukstas locītavu.

„Vedu tevi prom no nepatikšanām. Es zināju, ka vajadzēja ieklausīties Renē, kad viņa man teica, ka tevi nevar atstāt vienu.” Zēns sev pārmeta un spēji apstājās, kad mēs sasniedzām galdiņu, kas bija okupēts ar dažiem maniem kursa biedriem.

„Kopš kura laika tu esi draugos ar Renē?” es prasīju Džonam, sekodama zēna piemēram, kad viņš apsēdās brīvajās vietās pie galdiņa.

„Kopš es sāku runāt ar tevi.” Džons atzinās, sasitot kopā savas plaukstas, lai pievērsu apkārtējo studentu uzmanību, kuri bija mazliet iereibuši.

„Vecīt, ne tik skaļi.” Puisis, kura vārdu nebiju iegaumējusi, sūdzējās, satverot savu galvu plaukstās.

Es nosprauslājos un pagriezos pret citiem saviem kursa biedriem, kuri vēl nebija tādā stāvoklī kā iepriekšējais students.

„Sveika, Lolita.” Man uzsmaidīja Jasmīna, kas sēdēja man blakus. Viņas lūpu krāsa bija mazliet nosmērējusi meitenes zodu, liekot nojaust, kādos piedzīvojumos meitene bija nokļuvusi šī vakara gaitā. „Dzirdēju, ka vakar esi kārtīgi nolaidusi ar franču valodas pasniedzēju.”

Es pasmīkņāju un, ignorēdama meitenes piebildi, paprasīju Džonam, lai šis man iedot cigareti un šķiltavas. Šausmīgi sagribējās uzsmēķēt.

Aizdedzinot cigareti, es ievilku dziļu dūmu, pagriezos pret Jasmīnu un izpūtu to meitenei sejā. Jasmīna saviebās un piecēlās kājās, lai dotos no galiņa prom.

Džons sāka man aplaudēt un skaļi smējās. Es pasmaidīju un turpināju smēķēt.

„Meitenīt, tas gan bija maitiski.” Zēns, kurš bija sūdzējies par skaļumu, tagad uz mani blenza ar ieplestām acīm.

„Tev ir problēma?” Es viņam jautāju, pieliekdamies tuvāk. Viņš atgrūdās nost no galda un papurināja savu galvu. Es mīļi pasmaidīju un ievilku dūmu.

„Mācība tev, Pīter,” Džons iesāka, joprojām raugoties manī. „Nekad neielaidies ar Lolitu. Viņa ir bīstama.” Es iespurdzos un izpūtu ārā dūmu.

„Nebiedē nabaga puisīti, Džon.” To teikdama, es atgrūdu savu krēslu un piecēlos, lai dotos prom no galdiņa.

„Uz kurieni tad tu dosies?” Džons man jautāja.

„Nav tava darīšana, Džon.” Es atcirtu un devos uz izejas pusi. Bija jūnijs, pietiekami silts, lai tumsiņā dotos pastaigā bez mēteļa. Augstpapēdenes sitās pret koka trepēm, kad es kāpu lejā uz izeju.

Pirms es biju nokļuvusi līdz bāra izejai, mani satvēra aiz plaukstas locītavas un piespieda klāt aukstajai bāra sienai. Es iepletu acis, taču nomierinājos, saprotot, kas bija mans tvērējs.

„Nevarēji bez manis nociesties vienu dieniņu?” es jautājoši uzlūkoju Īanu, kurš mani bija iespundējis starp sienu un sevi.

„Ak, Lolit, kaut tu vienreiz aizvērots.” Viņš man iečukstēja ausī ar nicinošu šņācienu. Mums ar Īanu bija diezgan neaprakstāmas attiecības. Vienu dienu mums bija sekss, nākamajā viņš man pārmeta par manu necieņu pret sevi, trešajā jau staigāja kopā ar citu, ceturtajā nāca atpakaļ pie manis. Tā bija diezgan ikdienišķa rutīna.

„Atvaino, saldumiņ, šodien nesanāks.” Es viņam atteicu, grūzdama puisi prom no sevis.

„Lolitiņ, man tevis pietrūkst tik ļoti. Es Sabīni pārliecināju, ka šodien būšu ciemos pie saviem vecākiem. Varam pa kluso pie tevis aiziet, iedzert kādu vīniņu, paskatīties kādu jauku filmiņu. Tu jau zini.” Puisis man pieplaka klāt kā dēle. No viņa bija grūti tikt vaļā.

„Nē, Īan, šodien nebūs.” Es sāku histēriski smieties, kad puisis sāka skūpstīt manu kaklu. Visvairāk mani kaitināja džeki, kuri nesaprata mājienus.

„Es tevi varētu apēst.” Puisis to nočukstēja un maigi iekodās manā kakla ādā.

„Auč, nopietni, beidz.” Es atgrūdu puisi no sevis un ātrā solī devos ārā no bāra. Ielas bija tukšas un vienīgā skaņa, kas mani pavadīja, bija mani papēžu sitieni.

Es atgriezos savā dzīvoklītī, kuru dalīju kopā ar savu labāko draudzeni. Viņa nebija mājās, jo bija aizbraukusi pie sava puiša vecākiem uz nedēļas nogali.

Uz ledusskapja bija piestiprināta zīmīte ar Disney varoņu magnētiņiem.

Naksniņas ir ledusskapī. Protams, ja neesi atradusi kādu negantu zvēru, Lolitiņ. Rawr ;) – Keita

Es pasmaidīju un atvēru ledusskapi, kur bļodā bija ielikti makaroni ar gaļas gabaliņiem. Es priekā iesaucos un satvēru bļodu. Kad bļodas saturu izbēru šķīvi un ieliktu mikroviļņu krāsni, lai uzsildās, dzīvojamā istabā ieslēdzu televizoru, kur gāja nakts programma.

Tā arī paēdu savas vakariņas kopā ar nakts programmas raidījumiem. Ielīdu gultā ap pieciem no rīta un pusstundu raudzījos griestos, domājot par savu nākotni, kas ar katru dienu kļuva aizvien drūmāka.

-=-

Lolita (1)

198 0 3 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 3

0/2000
Kad naakamaa?
1 0 atbildēt

👍

0 0 atbildēt
Meh. . . Ož pēc tipiskas āmurikāņu koledžas studentu dzīves neveiksmīga atainojuma. :| Plusu nelikšu. Un mīnusu arī nē, jo vismaz gramatika šajā tekstā ir. Vai es gaidu turpinājumu? Nē. Neradīji nekādu iemeslu. Ar pēdējo teikumu nepietiek.
0 1 atbildēt