http://spoki.tvnet.lv/literatura/Life-is-not-the-Disneys-world-31/754162
Harijs man pasniedz glāzi ar šampanieti. Mēs šēžam pagalmā un lūkojamies zvaigznēs. Palūkojos uz Hariju, viņš nepaspēj novērsties un mūsu skatieni sastopas. Mēs klusējam, mums nav vajadzīgi vārdi, lai saprastos. Apkārtējā pasaule ir zudusi, esam tikai mēs, es tikai tagad saprotu, ka spētu Harija acīs lūkoties mūžību. Jūtu, ka manos vaigos sakāpj karstums, tāpēc ātri novēršos un iedzeru nelielu šampanieša malku.
Pieceļos kājās un apsēžos līdzās Harijam, viņš mani apskauj, atbalstu savu galvu pret viņa plecu. Mana roka satver viņa roku un mūsu pirksti savijas kopā.
Atveras terases durvis un pret flīzēm kaut kas atsistas, radot plīšanas skaņu. Pieceļos sēdus un palūkojos uz to pusi. Tur stāv apmulsusi meitene un pie viņas kājām saplīsusi vīna pudele. Palūkojos uz Hariju, neizskatās, ka viņš būtu laimīgs ieraugot šo cilvēku.
- Peidža?! – Harijs klusām iesaucas.
- Sveiks, man šķita, ka tu mīli mani, bet tagad es redzu...- Peidža sāk bārstīt savus pārmetumus.
- Peidža. – apklusinu meiteni – Es esmu Sūzana, Harija labākā draudzene.
- Ko tu te dari?
- Ko viņa te varētu darīt? Atbrauca pie manis protams. – Harijs atbild manā vietā.
- Es jau nobijos. – Peidža, pagrūž mani malā un ieņem manu vietu.
Palūkojos uz Hariju un ieeju iekšā. Atgriežos ar slotu un lupatu. Savācu stiklus un saslauku vīnu. Kad esmu pabeigusi, atgriežos uz terases un apsēžos uz sauļošanās krēsla.
- Sūzan, ej prom. Mums jārunā. – Peidža nosaka.
Pārsteigta palūkojos uz Hariju un ieeju iekšā.
Atkal laiks, ko vēlos pavadīt ar Hariju ir izjaukts. Atkal ir kāds, kas savas vēlmes vērtē augstāk, nekā cita vēlmes. Atkal ir kāds, kurš neapzinās, cik ļoti mums ar Hariju to vajag, lai mūsu draudzība neizjūk.
Ieeju Harija istabā un savācu savas mantas, es netaisos šeit palikt.
Kad esmu gatava izeju uz terases.
- Harij.
- Bļāviens Sūzana, tu nesaproti, ko tev saka. – Peidža ir aizsvilusies un pagriezusies pret mani kliedz.
- Harij, es došos.
Harijs pieceļas kājās un atnāk pie manis.
Viņš pagriežas pret Peidžu.
- Es atvadīšos un atgriezīšos. Tu paliec šiet.
- Labi.
Ieeju telpā un dodos uz galvenajām durvīm. Apstājos pie savas mašīnas un ielieku tajā mantas. Palūkojos uz Hariju.
- Tev nav jādodas prom.
- Ir.
- Man ir žel, ka tā sanāca. – Harijs čukst. – Man ir žēl, ka... – Viņš nespēj pabeigt.
- Harij, mīļais. Vienmēr būs kāds, kurš neatbalstīs mūs. Kāds, kurš nevēlēsies, lai esam laimīgi. Mēs nevaram būt... – arī es nespēju izčukstēt vārdus līdz galam, tie iesprūst rīklē un mēs spējam tikai raudāt.
Harijs mani apskauj, mēs tur stāvam ļoti ilgu brīdi, neviens negrib otru atlaist no savām skavām, jo šis mirklis ir pārāk dārgs mums.
- Jūs vēl ilgi. – Peidža stāvot durvīs neapmierināti saka.
Ja šeit nebūtu Peidža, es Hariju noskūpstītu, es viņu nelaistu vaļā, bet Peidža ir, un man nākas darīt, ko es tik ļoti nevēlos.
Es iesēžos mašīnā un braucu prom, asaras līst paŗi vaigiem un tās nav apturamas. Mēs ar Hariju atkal tikām šķirti, bet šoreiz, tas ir vēl sāpīgāk nekā ir bijis citās reizēs. Harijs man vairāk nav labākais draugs un es viņam arī tāda vairs neesmu. Mūsu starpā ir kaut kas vairāk, bet neviens to nedrīkst uzzināt, visiem ir jāturpina domāt, ka esam labākie draugi.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Life-is-not-the-Disneys-world-33/754448
