Life is not the Disney's world. 2.3.0

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Life-is-not-the-Disneys-world-22/755596

Izskrēju no virtuves, paķēru mašīnas atslēgas maku un izsteidzos no mājas. Iekāpu mašīnā un traucos uz slimnīcu. Es nevienam nenovēlu atrasties šādā situācijā, situācijā, kad tavi divi mīļi cilvēki ir nokļuvuši avārijā. Es nezināju pie kura steigties vispirms, pie Lūka vai Harija.

Mašīna apstājās pie slimnīcas. Izlecu no mašīnas un ieskrēju slimnīcā, mani apņēma zāļu smaka, visapkārt bija gaišas sienas un noraudājušies cilvēki, kuri gaidīja, ko liktenis būs devis viņiem.
Piesteidzos pie reģistratūras un nosaucu Lūka un Harija vārdu.

- Kas jūs būtu Harijam? Viņu var apciemot tikai ģimenes locekļi. – slimnīcas darbiniece interesējās.

- Sieva. – nedomājot atraucu.

- Un Lūkam?

- Māsīca.

- Harijs 326

- Un Lūks?

- Viņi ir vienā palātā.

- Paldies.

Man nebija nejausmas, kur doties, bet kājas mani nesa uz priekšu un es tām uzticējos. Manī valdīja nemiers par gaidāmo tikšanos, ja nu viņi mani ir aizmirsuši, ja viņiem ir jauna dzīve, kur pagātnei vairāk nav vietas, kur es esmu lieka.
Apstājos pie nepieciešamās telpas un dzirdēju aiz durvīm sarunu.

- Harij, pie jums ieradusies sieva, bet Lūk pie jums māsīca. – Māsiņa noteica un pameta palātu. Ieraudzījusi mani viņa pasmaidīja un noteica kaut ko līdzīgu „Viņi jūs gaida”.

Es nespēju atvērt durvis un ieiet telpā, es biju pārāk gļēva un nespēju uz viņiem paskatīties. Pagriezos, lai dotos prom, bet arī to es nespēju. Mani vēlāk sirdsapziņa grauztu, ka neesmu viņus apciemojusi, es šeit biju, lai apciemotu viņus, nevis, lai aizbēgtu.

Atvēru durvis un iegāju telpā abu acu skatieni pievērsās man. Es nespēju neko pateikt bija tāda sajūta, ka kāds būtu iztīrījis manu atmiņu un visas darbība ierobežojies. Es stāvēju palātas vidū un lūkojos no viena uz otru.

- Sūzan. – abi divi čukstu izrunāja manu vārdu kā kaut ko dārgu un svarīgu.

Lēnā solī aizgāju līdz krēsla, kurš stāvēja starp abām gultām. Palūkojos uz Hariju un tad uz Lūku, abi manī vērās ar mīlestības pilnām acīm, es tikai nespēju atšķirt, kura ir īsta, bet kura ir viltota un vai vispār kāda acīs var saredzēt melus.
Jau atkal paslēpu savu seju plaukstās, pēc mirkļa uz abiem pleciem man uzgūlās pa plaukstām, nopurināju tās nost un piecēlusies izskrēju no palātas pirms tam pasakot caur šņukstiem „Es iegriezīšos vēl kādu reizi”.

Kad palātu biju pametusi noslīdēju uzreiz tur par gar sienu uz zemes. Sāpes, izmisums, neziņa pārņēma manu prātu, šķita, ka visas pasaules ir uzkrautas uz maniem pleciem. Jutu, ka kāds mani vēro, palūkojos augšup, mani vēroja jauns, izskatīgs ārsts. Viņš pasniedza man savu roku un es mazliet vilcinoties to satvēru, mēs kopīgi izgājām slimnīcas dārzā un ieņēmām vienu no soliņiem zem koka.
Dārzs bija tukšs, kā nekā ārā jau iestājas ziema.

- Stāsti, kas tevi nomāc. Paliks vieglāk. - iekšēji pasmējos, tas man nekad nav līdzējis.

Un es sāku stāstīt par visu. Par to kā skolā mani apsmēja, par Hariju, Lūku, vecākiem, es atstāstīju visu savu dzīvi, kuru pašlaik pilnībā zināja tikai Līzele un lielāko daļu no tā visa Harijs. Es viņam uzticējos pašai nezinot kāpēc.
Kad visu biju izstāstījusi, domāju, ka viņa reakcija būs tāda paša kā citiem, kas uzzinot, kas es esmu pazuda, bet viņš to neizdārīja. Viņš mani pievilka sev tuvāk un cieši apskāva, ļaujot izraudāties uz viņa pleca.

Tagad es atkal biju situācijā, kad varu izvēlēties tikai divus variantus. Izvēlēties, kādu no viņiem, laužot otram sirdi vai atkal būt gļēvai, padoties un bēgt, bojājot dzīvi mums visiem trijiem.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Life-is-not-the-Disneys-world-24/756108