http://spoki.tvnet.lv/literatura/Life-is-not-the-Disneys-world-215/760677
Sēžu mašīnā pie sarkanās gaismas un veros tālumā. Ir nakts vidus, man nav mērķa, uz kurieni doties, es vienkārši vēlos atbrīvoties, vēlos atbrīvoties no emocijām, sāpēm un smacējošajām domām.
Aiz manis dzirdu neapmierinātus taures signālus, palūkojos uz luksoforu un zaļo gaismu nomaina dzeltenā, tad luksoforā atkal iedegas sarkanā gaisma. Cieši veros uz luksoforu, kad tajā iedegas dzeltenā gaisma, iespiežu gāzes pedāli grīdā un aiztraucos prom.
Atrodos nekurienes vidū, es sēžu uz motorpārsega, rokās ir alus pudele, es skatos zvaigznēs, jau stundām ilgi, pilnīgā klusumā. Pašlaik man nevienu nevajag un arī es neesmu kādam vajadzīga, šis mirklis ir ideāls, mirklis, ko esmu gaidījusi tik ilgi. Būt kaut kur nekurienes vidū, vienai pašai vērot zvaigznes, dot atpūtu citiem no manis un atpūsties pašai no pārējiem.
Es jutos laimīga, neskatoties uz to, ka biju viena, es biju laimīga. Visas domas, rūpes, pārdzīvojumi, tas viss bija izzudis, man atstājot prieku. Es jutu, ka kopā ar manām asinīm plūst arī neviltots prieks, un man nebija šaubu, kas to radīja. Es varēju pateikties par to jaukajām un brīnišķīgajām atmiņām, vientulībai un zvaigžņotajai naktij, ko es patiesi varēju izbaudīt, jo apkārt vairs nebija spilgtie reklāmas, ielu un mašīnu apgaismojumi. Šeit pārsvarā valdīja tumsa, tikai nelielu gaismu deva spožais, apaļais mēness un miljardiem zvaigžņu.
„ Saķeru cieši Līzeles roku un mēs dodamies uz tirgu, lai nopirktu visgaršīgākās zemenes. Ieejot tirgū, es apmulstu, šeit atrodos pirmo reizi un, kā jau mazam bērnam, man viss liekas tik ļoti aizraujošs, manī dzīvo vēlme visu iepazīt un izstaigāt.
Es skrienu, un man līdzi ar ātriem soļiem seko Līzele, garāmgājēji mūs uzlūko ar smaidu, pārdevējas mūs uzlūko ar vēl jaukākiem smaidiem. Apstājos pie stenda, uz kura stāv lielas un sarkanas zemenes. Manas acis iemirdzas un es pieskrienu klāt pie galda, mans skatiens ir pievērsts zemenēm, mana brīvā roka aizsniedz vienu zemeni, bet tā ātri tiek atrauta nost, jo pārdevēja ir iesitusi pa pirkstiem. Manas acis piepildās ar asarām, Līzele pievelk mani tuvāk un apskauj, Līzele pasniedz pārdevējai naudu, bet viņa mums pretī kastīti ar zemenēm.
Mēs dodamies tālāk, Līzele pasniedz man vienu zemeni, es uz to ilgi lūkojos, bet beigās tomēr ielieku mutē. Iegājuši parkā, apsēžamies uz soliņa, es ēdu zemenes, bet Līzele lūkojas uz mani un silti smaida, kad zemenes ir apēstas, es atkal saķeru Līzeles roku un mēs dodamies tālāk.
Kājas automātiski apstājas, mans skatiens ir pievērsts atrakciju parkam, no kura nāk vilinoša mūzika un bērnu smiekli. Palūkojos uz Līzeli, sapratusi manu mājienu, mēs dodamies iekšā.
Manas acis meklē īsto atrakciju, meklē ko tādu, ko sirds vēlas. Tālumā pamanu tieši to, ko vēlos. Es dodos uz priekšu un nonākusi galā, es sāku no priekiem lēkāt. Mēs stāvam pie viena milzīga karuseļa, uz kura lieliem burtiem rakstīts Carousel, es tieku ielaista iekšā un metos apkārt pa karuseli, atrodot to zvēru, uz kura vēlos pavadīt šo braucienu. Manas mazās kājeles tipina garām zirgiem, ziloņiem, žirafēm un citiem zvēriem, manas acis nedaudz palūkojas apkārt un tad es droši dodos karietes virzienā, kurai priekšā ir piestiprināts liels, balts un lepns zirgs. Es iesēžos karietē, kura ir ar apzeltītiem ornamentiem, ar sarkaniem, ērtiem sēdekļiem un greznu jumtu virs manas galvas. Es palūkojos uz Līzeles pusi, un es sajūtos kā princese.
Braucieniem beidzoties, es izkāpju no karietes un skrienu pie Līzeles. Manas rokas cieši apķer viņas kāju un tad seko nākamās atrakcijas. Ejot prom Līzele apstājas pie cukurvašu automāta un nopērk man vienu lielu un rozā vati.
Kad esam atgriezušies mājās, es sēžu virtuvē uz bāra krēsla un lūkojos, kā Līzele gatavo ēst. Nolecu no krēsla un pieeju pie Līzeles, viņa palūkojas uz mani un turpina maisīt kūkas mīklu.
- Paldies. – es klusi nosaku. No Līzeles rokām izkrīt bļoda, tā atsitas pret galdu un saplīst. Viņa pārsteigti palūkojas uz mani, arī es būtu tik pārsteigta, ja izdzirdētu vārdu no bērna, kurš ilgāk kā gadu klusētu un neteiktu ne vārda. Es pastiepju pretī savas rokas, Līzele pieliecas un es cieši viņu apskauju. – Paldies. – es vēlreiz saku, šoreiz tikai vēl klusāk.
- Vienmēr, mīļā, esmu gatava tevi darīt laimīgu. – Līzele nosaka. Mēs sēžam uz virtuves zemes apskāvušās un klusējam, bet tā ir arī labāk.
Dzirdu atveramies durvis, mani vecāki savā starpā, kaut ko pārrunā un tad nozūd savās darbistabās, ar skumju skatienu novēršos no koridora un lēnām dodos uz augšu. Šī diena bija ideāla un es nespēšu to aizmirst, tāpat kā citas dienas, kuras ir pavadītas ar Līzeli.”
Zvaigžņotās debesis ir pazudušas, tagad es veros uz saullēktu, kas iekrāso debesis smuki dzeltenā krāsā, nolecu no motorpārsega, iesēžos mašīnā un dodos atpakaļ uz pilsētu. Šo vietu es nedrīkstu aizmirst.
Iespiežu gāzes pedāli grīdā, lai tiktu pāri vēl pie dzeltenās. Trieciens. Asas sāpes. Tumsa. Skaļas un svešas balsis. Sveši pieskārieni. Miers.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Life-is-not-the-Disneys-life-217/762110
