Pamazām lietas uzņem apgriezienus. Jo vēsāks rudenspusē aiz loga vējojas, jo "siltāks" kļūst "lietus sandaļu" frontē. Anita vakarā lasīja epastus. Atkal kāds sūtījums no Martina, Lielbritānijā gaisā parautā fotogrāfa. Pielikumā atsūtījis kārtējās "Zilās jūras lentes" - modeles fotogrāfijas.
Bet saruna caur čatu risinājās ar Martinu caur drusku savādākai tēmai...
Anita piemeta pirmās pagales visai karstajai sarunai...- Man te no Latvijas fotogrāfs Ziediņš raksta, cik viss ir grūti, cik viss ir slikti. Viņam tur atliek tikai "pasauli lāpīt". Tāds nošļucis, tāds .. nu kuram droši vien ieprogrammēta kaut kādas neveiksmes.
Martina atbilde bija gandrīz sprādzienveidīga: - Ko nozīmē neveiksminieks? Mēs taču katrs pats darām savu dzīves laimi- lai arī cik klasiski izsakāmies. Man arī te Anglijā visādi internetā dara pāri, zākā, pat cenšas likt sprunguļus riteņos. Viss it kā ir pret - bet tas mani nevar no ceļa mani novirzīt.
Anita:- Cik jūs esiet dažādi...
Martins: - Es esmu es.
Anita nopūtās. Cik dažādi cilvēki dažādi pieiet vienai un tai pašai lietai. Galvenais, ka dara viens un ka dara otrs. Viens ar perspektību, otrs... varbūt iemetīs plinti krūmos. Sliktākais, ka Latvijā ir tas "plintes krūmos metējs".
Anita vēlreiz pie sevis sarauca pieri - "Mani tautieši tādi piezemēti, laikam tur slēpjas tas vietējais tautiešu pesimisms. Un Latvijai grūti celties uz augšu. Laikam kāds iedrošinājums no ārienes vajadzīgs. Lūk, Martins droši rīkojas, Ziediņš vēl gaida".
Gaidot... nez ko, Anita skatījās uz nākamajām "Jūras lentes" lietus sandaļu fotogrāfijām.
