-Es tikšu arī pie tā. Redzi, viņa pabeidza skolu ātrāk un sāka strādāt sociālajā dienestā, jo tur strādāja kāda mūsu paziņa. Enija bija tik lieliska, ka viņa saņēma paaugstinājumu pēc paaugstinājuma. Tad viņa pārvācās uz Ņujorku, kur ir kāda sociālā dienesta priekšniece, kas nozīmē, ka viņai ir pieeja pilnīgi visiem dokumentiem un adopcijām, kas jebkad notikušas.
Es sazinājos ar viņu un izstāstīju par tavu situāciju. Nebija viegli tavu māsu sameklēt, lai gan bija zināmi dzimšanas dati un vieta, jo tā bija slēgtā adopcija. Izrādās, ka kāds, droši vien tavs tēvs, bija parūpējies, lai meiteni nevarētu atrast, norādot, ka viņas dzimšanas vieta, ir Kanāda. Tas bija ļoti sarežģīts process, kuru vēl grūtāku padarīja tas, ka tava māsa tika adoptēta uz Kanādu. Šie adopcijas dati atrodas pavisam atsevišķi, un tie ir grūti pieejami. Turklāt viņa visu laiku meklēja meiteni, kura tika adoptēta, nevis meiteni, kas dzīvo bērnunamā.
Tavs privātdetektīvs nevarēja atrast tavu māsu, jo viņam nebija pareizo datu. Ja Enija nebūtu pavadījusi neskaitāmas stundas buroties cauri visiem adopcijas dokumentiem, tad Betānija nekad netiktu atrasta.
Pēc meklējumiem vairāku nedēļu garumā, kuru laikā, māsa man atsūtīja dažas citas mapes, kuras varētu būt tava māsa, bet, kuras nevarēja būt īstās, viņa atrada šo meiteni. Protams, mēs neesam vēl pavisam pārliecinātas, jo dns tests nav veikts, bet, Liam, es domāju, ka tā ir viņa. Betānija pat izskatās pēc tevis.
Šī aploksne pienāca vakar. Es atļāvos to izlasīt un nevarēju izdomāt, ko lai dara, jo es gribēju tevi pasargāt no sāpēm, bet tad es sapratu, ka patiesība, lai cik briesmīga, vienmēr ir labāka par meliem. Es tev neko neteicu par meklējumiem, jo, ja tie būtu neveiksmīgi, es negribēju atplēst brūces.
Liam, šī ir tikai informācija. Tā kā tā bija slēgtā adopcija, un tev nav nekādu tiesību viņu satikt. Īpaši tagad, kad viņa atrodas Kanādas bērnunamā, nevis dzīvo ģimenē, ar kuru kaut ko varētu sarunāt, - es dziļi ievelku elpu un apklustu. Liams ir pavisam bāls.
-Es nezinu, ko lai saka. Es vienkārši esmu apjucis, - viņš atzīstas un paslēpj seju rokās. – Visus šos gadus tēvam kalpoju, jo domāju, ka viņš izpildīs solījumu, bet izrādās, ka viņš man meloja. Tu atradi manu māsu Betāniju bez manas ziņas. Betānija jau vairāk kā pusgadu, dzīvo bāreņu namā. Nav pat zināms, kā viņai iet. Viņa ir viena pati. Un ziņas, ka man nav nekādu tiesību uz viņu. Es.. nezinu..
Es atkal apskauju puisi, un šoreiz viņš apvij rokas man apkārt. Es jūtu, ka pār viņa vaigu norit asara. Es to noskūpstu viņam no vaiga. Es nezinu, cik ilgu laiku mēs pavadām šādi apskāvušies, vai cik ilgi es mierinu puisi, kamēr viņš saņemas, bet šodien uz skolu mēs neaizejam.
Kad lielākais šoks un sāpes ir pagājuši, mēs sākam rīkoties. No sākuma Liams grib piezvanīt tēvam, bet es pierunāju, ka tas nebūtu gudri darīts, jo tas, ka viņš neko nezina, var noderēt. Es piezvanu māsai, kura visu Liamam paskaidro vēlreiz un paskaidro, ka ir vēl viena iespēja. Viņš Betāniju varētu adoptēt, bet tas nebūtu viegli. Puisim būtu jāpierāda, ka viņam ir stabili ienākumi un viņš ir piemērots kandidāts bērna adopcijai, turklāt meitenei būtu jāpārvācas uz Ameriku, un izredzes, ka Limas varētu Betāniju adoptēt, nešķiet spožas.
Par spīti visam, Liams neapstājas. Es zinu, ka viņš darīs absolūti visu, lai meitene nokļūtu pie viņa, jo tāds viņš ir. Puisis ir vienaldzīgs un auksts pret visiem, bet ja viņš mīl, tad viņš mīl neprātīgi, ar visu sirdi un atdos visu tam cilvēkam, kuram ir palaimējies nokļūt Liama mīlestības lokā.
Dienas beigās mums ir rezervētas lidmašīnas biļetes uz Kanādu, kas izlido rītausmā.
