-Vienojušies, - es atbildu.
Kādu brīdi mēs klusējam.
-Tas šķiet tik dīvaini, - Liams iesmejas.
-Es zinu. – Es paskatos uz puisi un es viņu neienīstu. Naids ir pazudis. Mēs esam vienojušies. Viņš mani nesāpinās. Liams ir tikai viņš pats, un mums ir līgums.
Tad es saprotu, ka mēs kavējam nodarbību un pielecu kājās.
-Es pilnīgi aizmirsu, ka mums jābūt lejā! – es iesaucos.
-Lejā? Tas nu gan ir lielisks veids, kā nosaukt to pagrabu, - puisis iesmejas. – Ir viegli aizmirsties, kad esam kopā, - viņš atzīstas.
-Tā ir lieliska vieta, - es nošņācos. -Tu nāc? – Tad es saprotu, ka jau neievērojumu noteikumus. – Un tā ir bijis vienmēr. Par to aizmiršanos.
-Vecā Eiva ir atpakaļ. Es zināju, ka tā citplanētiete, kas iepriekš runāja ar mani, pazudīs, - viņš pavīpsnā, bet ceļas kājās. Labi, es viņu neienīstu, bet nokaitināt, viņš mani vēl joprojām spēj. Vismaz tas nav mainījies.
-Arī vecais Liams ir atgriezies, - es izbolu acis un sāku iet uz bibliotēkas izeju. Puisis man seko.
-Viņš nekur nav pazudis. Tu tikai esi iemācījusies redzēt kaut ko vairāk par viņu. - Šī atzīšanās kaut ko manī sakustina, bet es to ignorēju. Jo par to domāt ir pārāk baisi. Puisis izskatās tik atklāts un nemaz neatgādina Liamu Kingstonu. Tikai Liamu.
- Es vienmēr esmu teikusi, ka man ir rentgenredze, - es saku, kamēr aizslēdzu ciet durvis.
-Tad jau tev nav jānovelk manas drēbes, lai redzētu, ko vēlies, - Liams nočukst, pagriež mani pret viņu, un apvij rokas man apkārt. Mana sirds sāk dauzīties un es sāku ātrāk elpot, bet es piespiežu sevi viņam nepadoties.
-Man šķiet, ka tu runā par sevi.
-Nevaru to noliegt, Eiva, - viņš klusi atbild un noglāsta man roku. Man skrien skudriņas pār kauliem, un es labsajūtā aizveru acis. – Es itin nemaz nespēju koncentrēties uz rakstīšanu. Man šķiet, ka rakstnieku klubiņa biedri šoreiz var iztikt bez mums, - viņš praktiski murrā man ausī, un es padodos. Rakstīšana man nav ne prātā.
Es atbrīvojos no viņa tvēriena, un puisis izskatās tā, it kā būtu apliets ar aukstu ūdeni. Tas ir tik komiski, ka es iespurdzos. Tad es sāku iet prom. Kad es nedzirdu viņa soļus aiz manis, es iesaucos: -Tu nenāksi atrast kādu ērtāku vietu kā grīda pie bibliotēkas durvīm?-
Liams man aiz muguras arī sāk smieties.
-Šo tu nožēlosi! – viņš iesaucas un pāris soļos ir mani panācis. Puisis mani paceļ un pārmet pār plecu.
- Liam, - es gandrīz vai iespiedzos! – Ko tu dari?
-Nesu tevi uz kādu ērtāku vietu, un izbaudu skatu, - viņš atkal iesmejas.
-Laid mani zemē! – es pavēlu.
-Nemūžam!
-Es tikai gribu pabrīdināt, ka nemūžam ir ļoti ilgs laiks, - es nopietni saku.
-Es zinu. – Viņš turpina iet uz priekšu. Paldies Dievam, ka skola ir tukša un neviens mūs neredz.
-Ja tu nelaidīsi mani vaļā, es kliegšu, - brīdinu puisi.
-Gribēšu to dzirdēt.
Es ierūcos. Viņš zina, ka es tā nedarītu.
Kad esam izgājuši ārā, Liams beidzot mani palaiž vaļā. Nostājusies uz kājām, es pagrūžu puisi. Viņš pasmīkņā un pievelk mani sev tuvāk, tā, ka es atsitos pret viņu.
-Gribi šādi spēlēties? Es arī tā māku, - es nosaku un pieliecos, lai it kā noskūpstītu viņu, bet patiesībā iekožu viņam lūpā.
-Au, - viņš iesaucas un pieliek roku pie lūpas.
Tad, it kā nekas nebūtu noticis, Liams aizver acis un saņem manu roku savējā.
