-Iedevu viņiem brīvdienu, - viņš nosaka, skatoties uz mani no augšas.
-Tu viņiem maksā, lai viņi būtu tavi draugi? – es asi jautāju, un šķiet, ka puisis nedaudz saraujas. Saprotu, ka ar šo jautājumu esmu pāršāvusi pār strīpu.
-Es nekad neteicu, ka viņi ir mani draugi, - puisis, ar vienaldzīgu sejas izteiksmi, saka.
-Protams. Tev nav draugu, - es vēsi nosaku. Lai kā es gribētu būt nedaudz jaukāka, viņš padara to neiespējamu.
- Un tev ir? Esmu redzējis tevi kopā tikai ar to...
-Izbeidz izlikties, ka nezini viņa vārdu. Mēs visi mācāmies kopā jau gandrīz trīs gadus, un visi visus pazīst. Izbeidz izlikties, ka esi labāks par visiem, - es sadusmojos. Es atnācu uz šo ballīti, kur nevienu nepazīstu, lai novērstu domas, nevis lai atkal viņu satiktu. Nopietni, šķiet, ka puisis ir visur, kur esmu es. Tas sāk kļūt kaitinoši un apgrūtinoši.
- Es neizliekos.
- Tu domā, ka esi labāks par visiem! – es nošņācos.
-Tavi vārdi ne manējie, - viņš pasmīn, - bet ar to es gribēju teikt, ka es ne domāju, ne izliekos, ne esmu labāks par citiem. Tā domā tu. Ka tevi nekas neskar, - viņš nopietni saka, un es samulstu, bet es nekad nenolaižu savu aizsargmehānismu. Tas mani sargā.
-Mani arī nekas neskar.
-Tad paprasi kādam, lai tev pieskaras. Neesi jau tik atbaidoša.
- Tas, ka tu esi pārgulējis ar pusi skolas meitenēm, nepadara tevi par nezin kādu skaistuli, - es iebrēcos.
- Mani gēni padara mani par skaistuli. – Viņš atglauž matus.
Tagad gan man gribās viņam iemaukt pa seju. – Kura acīs?
-Meiteņu un arī dažu puišu. - Liams nosmīn.
- Esi dzirdējis tādu joku – kā nogalināt iedomīgu pakaļu? Pielīmēt spoguli ezera dibenā, - es nošņācos, cenšoties izdomāt kaut ko tādu, kas viņu tiešām aizvainos.
Un tad vinš... iesmejas. Nevis pasmīn, bet skaidri iesmejas, atklājot nelielu bedrīti vaigā. Tajā brīdī viņš neizskatās ne augstprātīgs, ne ļauns.
-Man jāatzīst, ka tas bija smieklīgi. Bet zini kā apklusināt aprobežotu maitu? Pasakot, ka viņas joks bija smieklīgs.
-Centies vien atdarināt mani, jo neko oriģinālu tu nevari izdomāt, - es nosaku ar nelielu smaidiņu sejā. Patiesībā strīdēties ar viņu ir daudz jautrāk nekā stāvēt stūrī vienai pašai.
- Es vēl nemaz neesmu sācis. – Puisis sakrusto rokas.
- Pamēģini, - es izaicinu.
- Es tevi brīdinu, manā arsenālā ir simtiem blondīņu joku. Manās smadzenēs tiem veltīta ir vesela kroka.
- Hmm, un man šķita, ka tev galvas vietā ir ķirbis.
-Kāpēc ķirbis?
- Jo ārpuse parasti ir lietojama, bet iekšpuse izmetama ārā, - es paskaidroju
-Tu tikko atzini, ka esmu neaprakstāmi skaists?
-Mēs te par ķirbjiem runājam. Un es teicu lietojams. Kā sablenderējams zupā.
- Tu gribētu ēst zupu ar manu garšu?
- Tad jau labāk ēst gliemjus.
-Gliemji ir delikatese.
-Un arī sūdu mušas.
-Kāpēc mēs runājam par sūdu mušām? – viņš jautā.
-Jo varbūt tu esi viena?
- Tad jau sanāk, ka es esmu delikatese.
-Tavai loģikai nav nekādas loģikas, - es nopūšos.
- Tieši tāpēc tā ir nevainojama.
-Nekas tevī nav nevainojams.
Puisis ievelk elpu un mirkli apdomājas.
Es izbolu acis un atkāpjos no viņa soli, jo strīdoties, lai labāk viens otru sadzirdētu stāvam pavisam tuvu un viņš ir manā burbulī. Viss viņā mani kaitina. Dieva dēļ, mūsu strīds noveda pie ķirbjiem un sūdu mušām. Normāli cilvēki tā neuzvedās. Es parasti neesmu tik naska uz strīdēšanos. Lielākoties es ākstos ar Brenu un pārējos ignorēju. Arī Liams, šķiet, lielākoties klusē un viņš nešķiet tas tips, kas strīdas, izņemot.. ar mani.
-Eiva! – mani kāds saķer aiz rokas. Tā ir Lūsija. – Es tevi izmeklējos. Es tevi gribēju iepazīstināt ar vienu superīgu džeku.
Es izraujos no viņas tvēriena un paskatos uz Liamu, kuram pēkšņi blakus ir uzradusies blondīne. Ha! Te nu bija blondīņu joki.
Es uzmetu viņam izsmejošu skatienu, viņš to uztver un pasmīn.
Superīgs džeks šķiet briesmīga ideja, bet es sekoju Lūsijai.
