local-stats-pixel fb-conv-api

Liels putns, mazs būris (1.nodaļa)1

44 0

- Noķer mani!- mazās meitenes smiekli piepilda dūmakaino gaisu. Viņa ir vairāku metru attālumā no manis, taču es skaidri redzu mirdzumu viņas plaši ieplestajās acīs. Viņas skatiens ir piekalts jaunajam vīrietim, izaicinoši ap viņu metot lokus, meitene dzīvīgi ķiķina. Arī puisis smejās. Viņa smiekli ir neparasti, it kā zvanītu simtiem sīku zvārgulīšu. Dziļi manī kas sažņaudzās. Kopš esmu šeit, šī ir pirmā reize kad manā lūpu kaktiņā iezogās gandrīz nemanāms smaids. Puisis skrien pakaļ meitenei un izskatās neiederīgs drūmajā tukšumā ar dzeloņdrāšu žogu tam apkārt. Migla kā smaga sega nosēžas uz skrienošajiem siluetiem. Puiša vaibsti ir sašķobīti platā smaidā. Kādēļ viņš ir šeit? Šī nav vieta tādiem cilvēkiem.

“Tev tā būs labāk.” Dzirdu mātes balsi, tā kā smaga ēna apņem manu prātu. Nekad nespēšu aizmirst viņas skatienu. Nakts tumsa bija iesakņojusies tā dzīlēs, viņas acis bija melnas, skumjās gruzdošas ogles. Ķermenis viegli trīcēja. Bailēs. Bailēs no savas meitas.

Sēžu zem veca vītola un slēpjoties no sīkajām lietus lāsēm, izliekos lasām grāmatu. Acis gausi slīd pāri vārdiem, taču tās neko neredzot ik pa laikam negribīgi pievēršās jaunajam vīrietim un meitenei. Gaisu satricina pērkona dārdi. Mazā meitene iekliedzās. Zibens un mana skatiena pavadīta viņa aizskrien internātskolas virzienā. Lietus sāk līt stiprāk un vītola zari vairs nespēj to aizkavēt. Lielām lāsēm tas šķeļ manus vaigus un krīt aiz apkakles. Es pieceļos kājās un sastopos ar viņa skatienu. Arī viņš stāv, lietus ir samērcējis vīrieša drēbes, skatam paverot vieglu muskuļu reljefu. Tumšie, viļņotie mati iezīmē skarbus vaibstus. Stāvs sakustas un sper gausus soļus manā virzienā. Gaiss sastingst un es aizmirstu elpot. Viņam nākot tuvāk es pakāpjos atpakaļ un ar muguru atduros pret koka stumbru. Pasauli izgaismo zibens un tumšais stāvs kļūst gaišs. Kaut arī lietus ir aizmiglojis skatienu, ievēroju rētu viņa sejā. Tā stiepjās no deniņiem, pāri visam vaigam līdz pat lūpas kaktiņam. Lietus un pērkona melodija izplenē un es to vairs nedzirdu. Es redzu tikai tumšu, skarbi klusējošu skatienu. Apstājies metra attālumā no manis, jaunais vīrietis izskatās kā draudīga ēna. Siltais smaids ir pilnīgi izdzisis, kaut kur gaisā vēl var sadzirdēt klusu smieklu atblāzmu. Viņš pasper soli un paiet man garām, dodoties internātskolas virzienā. Es ievelku dziļu ieelpu.

44 0 1 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 1

0/2000
emotion
1 0 atbildēt