local-stats-pixel fb-conv-api

Līdz tālākajai zvaigznei un atpakaļ..10.0

100 0

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Lidz-talakajai-zvaigznei-un-atpakal9/731886

10.nodaļa

Mēs braucām uz viņa darbu un pēkšņi tramvajā iekāpa kontrole. Bāc.. Ne man, ne Aleksam nebija e-talona. Manējais palika skolā, bet Aleks to nemaz nebija nopircis.

„Jūsu e-taloni?” Kontroliere pasniedza roku un mēs ar Aleksu saskatījāmies.

„Mums nav e-talonu..” viņš noteica.

„Kāpēc?” viņa jautāja, „Jūs esat studenti?”

„Jā, mums viss palika skolā. Līdzi ir tikai telefons.” Es parādīju, ka manas kabatas ir tukšas.

„Nu tad būs jākāpj ārā.” Kontroliere nopūtās un aizgāja tālāk. Mēs iesmējāmies un tuvākajā pieturā izkāpām ārā un gaidījām citu tramvaju. Viņš apsēdās uz soliņa un ievilka mani sev klēpi. Apliku savas rokas ap viņa kaklu un skatījos apkārt. Kādu laiku nācās pagaidīt tramvaju, bet vismaz tikām līdz viņa darbam.

„Pagaidīsi ar mani manu transportu?” iejautājos, kad ieraudzīju, ka manu tramvaju ir jāgaida septiņas minūtes.

„Protams.” Viņš uzreiz piekrita un uzlika savas rokas uz maniem gurniem. Viņa lūpas ik pa laikam atradās uz manām un tas bija ļoti patīkami. Es diezgan bieži domāju par to vai arī viņam tas ir patīkami.

„Mīļā..” Aleks iesāka,” atceries, es tev teicu, ka eju ārstu pārbaudes?”

„Jā.” Pirms kāda laika es jau viņam prasīju kāpēc viņam tas ir vajadzīgs, bet viņš man teica, ka vēlāk pateiks.

„Tās pārbaudes ir vajadzīgas, jo es iešu armijā.” Viņš noteica un vēroja manu reakciju. Es biju šokā. Armija. „Pirmos trīs mēnešus būs mācības.”

„Kad?” gribēju zināt.

„Pēc mēneša. Mēs varēsim tikties, bet tikai brīvdienās. Un sarakstīties un sazvanīties arī.. Varbūt.” Aleks mēģināja mani mierināt, bet es tik ļoti negribēju, lai viņš iet armijā.

„Kāpēc tu man agrāk neteici?” nevarēju saprast.

„Armijai es pieteicos jau pavasarī un laiks tik lēni vilkās, līdz es satiku tevi. Pats nepamanīju, ka jau pēc mēneša man jādodas. Tu dusmojies?” viņš jautāja.

„Nē. Es vienkārši nesaprotu kā es dzīvošu bez tevis.” Atzinos un samīļoju viņu. Iedomājos, ka pēc mēneša es vairs nevarēšu šādi atrasties viņa apskāvienos, just viņa lūpas un vispār.. Es nevarēšu bez viņa. Pienāca mans tramvajs un mēs atvadījāmies, iekāpu tajā un braucu atpakaļ uz centru. Stāvēju pie pašām durvīm un vēroju garām slīdošās mājas.

„Jūsu e-talons?” atkal dzirdēju kontrolieres balsi, bet šoreiz tā bija cita, un tā neuzrunāja mani, bet gan netālu stāvošu meiteni. Šodien veiksmīga diena. Izlēmu, ka izkāpšu tuvākajā pieturā, tāpēc devos pie citām durvīm, kuras drīzumā atvērās un es izkāpu ārā. Sākumā apjuku, jo nesapratu kur atrodos, bet tad gāju uz priekšu un sapratu, ka esmu pie vērmanes dārza, kas nozīmēja, ka tālāk tikšu pat ar aizsietām acīm. Ik pa laikam ieskatījos pulkstenī, jau sapratu, ka nokavēju abas sporta stundas, tāpēc vairs tik ļoti nesteidzos. Skolā iegāju tikai, lai paņemtu somu, un uzreiz devos uz vilcienu, jo biju izlēmusi aizbraukt pie Kristapa uz slimnīcu.

Ceļš līdz Ogrei bija diezgan garš, tāpēc man bija laiks, lai pārdomātu to, ko man pateica Aleks. Pirmos trīs mēnešus viņam būs mācības, bet tad mēs neredzēsimies vispār. Nu kāpēc tieši tagad? Es negribu, lai viņš iet armijā, bet atrunāt es viņu negribu, jo es saprotu, ka tā ir viņa vienīgā iespēja sākt savu dzīvi un iespēja tikt prom no ģimenes. Lai arī cik ļoti sāpīgi nebūtu, es centīšos viņu atbalstīt.

Izkāpu no vilciena un biju tik aizdomājusies, ka nepamanīju Robetu, kurš izkāpa no cita vagona.

„Čau!” viņš iesaucās, tā pamodinot mani.

„O, čau.” Biju patīkami izbrīnīta viņu redzēt. Kopā gājām uz slimnīcu un pa ceļam runājāmies. Tik sen nebiju ar viņu runājusi, man tas ļoti pietrūka. Pēdējā laikā mums nebija iespējas runāt, jo vienmēr kādam no mums nebija laika, un ja arī mēs tikāmies, tad klāt bija Estere un Kristaps. Viņi mums netraucēja, bet tad mēs runājām par kopīgām tēmām. Lai arī cik attālinājušies mēs nebūtu, es vienmēr viņu priecāšos redzēt. Visu bērību mēs – es, Kristaps, Estere un Roberts pavadījām kopā. Mēs bijām labākie draugi, kopā augām. Pirms pāris gadiem man sāka likties, ka es patīku Robim un mani tas nobiedēja un es nedaudz attālinājos no viņa. Man bija taisnība, bet mūsu attiecības bija sabojātas un tās laikam vairs nekad nebūs tādas kā agrāk. Vēlāk viņam iepatikās Estere un jau gadu viņi ir kopā. Ir tā jocīgi, ka kādu laiku man ar Robertu viss ir labi un mēs bieži pavadām laiku kopā, bet tad kaut kas notiek un mēs pārstājam kontaktēties. Šobrīd ir tas laiks, kad mums viss ir labi.

Nepamanīju kā mēs jau nonācām pie slimnīcas, un mans noskaņojums bija manāmi uzlabojies, tāpēc es jokojos un smējos arī par Roberta jokiem. Ātri uzmeklējām Kristapa palātu un metāmies tajā iekšā ar skaļiem saucieniem.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Lidz-talakajai-zvaigznei-un-atpakal11/732144

100 0 0 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000