Es jutu, kā otiņa brauc pār maniem acu plakstiņiem. Eve pielabo matus.- Gatavs.-es grasījos atvērt acis.-Paga, nē..varbūt tev jau uzlikt masku?- viņa vērsās pie manis.
-Nē, es gribu redzēt tavu veikumu.- atbildēju un atvēru acis. Es izskatījos pasakaini. Man acis bija viegli ietonātas un pret gaismu tās viegli mirdz. Mani mati vijās man pa galvu un tajos bija rozītes, maziņas un tās visu frizūru izcēla. Eve arī izskatījās satriecoši, viņai bija kleita, kas izcēla viņas augumu. Kleita bija tirkīzzilā tonī, tā arī bija līdz zemei.
-Tavi mati bija gari, tapēc tos bija viegli uztaisīt.- viņa teica un viegli aizskāra manus matus.
-Paldies, Eve.. žēl, ka Beta mūs neredz.- es valdīdama asaras teicu.
-Neraudi, izbojāsi manu veikumu. Tu zini, ka vienmēr aiziet visi labākie cilvēki.- viņa teica un es pēc viņas acīm redzēju, ka viņa arī valda asaras. Es piecēlos un viņu apskāvu. Mūsu rētas vēl nav sadzijušas, bet es redzu, ka mēs abas cenšamies būt stipras. Es visu laiku kopš... kopš Beta nomira centos turēties kopā ar cilvēkiem, lai nesabruktu un šķiet Eve to arī cenšas darīt. Kad esmu vienatnē es vairs nevaru noturēties un es sāku domāt par to, ka Beta bija lielisks cilvēks un es sāku pēc viņas ilgoties un krītu histērijā.
Es saņēmos pirmā un teicu- Viss, pietiek! Mums jāiet un jāizklaidējas un jāaizirst par skumšanu!- es paņēmu mūsu maskas un iedevu Evei viņas masku.-Ejam.- teicu jau mundrākā balsī.-Reds mūs sagaidīs ārā.- es teicu, jo cik es saprotu Evei viņš patīk. Mēs izgājām no Eves istabas un gājām uz kāpnēm. Mēs izgājām no pils, bet Reds nekur nebija. Mēs skatījāmies apkārt un izlēmām iet uz mašīnu. Mēs gājām un kāds mums aizklāja acis. Es viegli noņēmu roku un tas bija Reds.
-Jūs abas izskatāties fantastiski!-viņš laiski noteica un neitrāli apskatīja mūs, pakavēdams skatienu pie manis.Tad saņēma mūsu abu elkoņus un mēs sākām iet un es nevilšus iesmējos.
-Ēew, Aleksa tavs slepenais taču teica, ka būs ballē.- Eve vērsās pie manis.
-Viņš teica varbūt..- es atbildēju.
-Kas par slepeno?- Reds jautāja un paskatījās uz mani.
-Aii, viens puisis.. Viņš man atsūtīja kleitu. Es teicu, ka gribētu uzzināt viņa vārdu un viņš teica, ka varbūt ballē viņu satikšu.- es teicu un mēs bijām klāt un tur bija.. limuzīns.
-Paga.. tavs tēvs pasūtīja limuzīnu?- es jautāju Evei.
-Tu taču zini, ka tēvs man ieskaita naudu un es izlēmu noīrēt mums limuzīnu.-
-Mums un tavai ģimenei?- Reds jautāja.
-Nē, tikai mums- viņa atteica un lepni pacēla galvu, un mēs abas iesmējāmies.
-Paldies!- mēs ar Redu unisonā atsaucāmies.
-Jankundz, vai brauksim?- šoferis pieklājīgi jautāja Evelīnai.
-Protams.- viņa teica un šoferis attaisīja durvis. Mēs iekāpām iekšā salonā. Tas bija liels un ieturēts melnos toņos. Mīkstie krēsli gāja trīs pusēs un te bija bāriņš. Eve paņēma šampanieti un salēja glāzēs.- Iedzeram ceļš līdz muižai ir garš un protams uzkožam.- viņa teica un paņēma uzkodas. Mēs visu ceļu pļāpājām un smējāmies. Kad mēs bijām pie muižas, pirms mums brauca vairākas mašīnas un limuzīni. Mēs uzlikām maskas. Kad bijām pie ieejas šoferis mums attaisīja durvis un mēs izkāpām ārā.
-Es eju sameklēt ģimeni, kad viss oficiāli sāksies mums ir jābūt kopā.- viņa teica un piekārtoja masku.
-Labi, pēctam uzmeklē mūs.- Reds teica un saņēma mani aiz elkoņa. Mēs iegājam iekšā muižā, kas bija pasakaini skaista. Es centos neizskatīties īpaši vāja, jo tā jau ar tiem aristokrātiem ir, viņi to uzskata par vājumu un es neciešu, ka mani uzskata par vāju. Paldies dievam es neesmu aristokrāte, bet Eve gan ir, bet viņa tikai sabiedrībā uzvedas tā kā pārējie, lai nebojātu ģimenes reputāciju. Eve ir zemes elements un viņa man šo to sākumā iemācīja, bet es progresēju strauji.
-Drīz viss sāksies, iesim uz zāli?- Reds vaicāja, nemaz neskatīdamies uz mani.
-Jā, iesim..- es teicu un aizdomājos. Es dzirdēju skanam mūziku. Mēs iegājām zālē un viss izskatījās tieši tā, kā manas skicēs. Viss ir tā ka es to biju aprakstījusi bloknotā, bet kurš viņai to aizsūtīja? Droši vien Eve un tagad izlikās neko nezinot. Viņa tikai gribēja kā labāk. Zāle bija ieturēta zelta un sudraba toņos. Zāles vidū bija apaļa deju zāle, bet zāle tālākajā galā bija skatuve uz kuras atradās muzikanti, bet pārējā vietā bija galdi. Viss izskatījās kā pasakā. Cilvēki bija tērpušies dažādos toņos un visiem bija intresantas maskas.
Mūzika apklusa un pie muzikantiem uz skatuves uzkāpa Edīte Kārkliņa un sāka runāt.-Labvakar! Priecājos, ka visi esat šeit, ceru, ka vakars būs izdevies. Vēlos pateikties visiem, kas rīkoja šo pasākumu un galvenokārt Aleksandrai Rouzai, kura bija visas šīs idejas epicentrs, viņa izplānoja visu interjeru un pašu balli līdz sīkumiem, to visu detalizēti aprakstot.- viņa teica un viņas acis pārskatot viesus nonāca pie mans, viņa pakavēja skatienu pie manis un applaudēja. Visi pārējie viņai pievienojās. Es dzirdēju, ka Reds arī blakus applaudē. Es tikai apmulsusi skatījos. Nu, kapēc gan viņa pieminēja mani?! Man uzmanība nav vajadzīga.
Es viņā nemaz neklausījos, kaut viņa turpināja runāt. Kad viņa beidz runu, visi gāja dejot un es jutu sev pievērstu viņas skatienu. Es viegli saņēmu Redu aiz rokas un viņš saprata mājienu. Mēs gājām uz deju placi un sākām dejot valsi. Es nopūtos-Paldies. Viņa grib man pateikties, bet mani tas tracina, tu jau zini.- es teicu un ieskatījos Reda acīs kurās vīdēja sapratne. Kaut gan, mēs esam pazistami tik neilgi man šķiet, ka pazīstu viņu visu mūžu.
Man pat nemanot mūzika apstājās. Mēs izgājām no pūļa.-Ejam sameklēt Evelīnu.- Reds teica un es pamāju ar galvu.-Labi.-
-Es viņai apsolīju pataupīt pāris dejas.- viņš teica un es neviļus pasmaidīju. Viņiem abiem vajadzēja saprast, ka viņi viens otram patīk.
-Viņa droši vien ir ar ģimeni, un pieklājības pēc dejo ar aristokrātiem- Reds ar smīnu sejā atbildēja. Es saraucu uzacis un pieklusinatā balsī atbildēju.- Tas ir viņas pienākums pret ģimeni, kā tu nesaproti, viņi ir aristokrāti! Man visu dienu sāp galva, es iešu pastaigāties, pa muižu.- es teicu un pieklājīgā ātrumā aizgāju.Man jau visu dienu sāp galva un es to nevaru izturēt. K
Kad es bju izgājusi no zāles es nogriezos pa kreisi, šeit neviena nebija. Es staigāju pa muižu un tad pie kādām durvīm dzirdēju balsis. Es domāju netraucēt un jau taisījos iet prom, kad izdzirdēju ko tādu kas aizķērās manā prātā.
-Bumbu iedarbināji? Tu taču to noliki īstajā vieta, vai ne?- es dzirdēju kāda vīrieša raupjo balsi. - Jo ja nē vedoņi mūs dzīvus apraks!-
-Viss rit kā pa diedziņu. Pēc pusstundas viņi mirs sprādzienā, to skaitā arī visi vadoņi.-
