Tik nikns es nebiju bijis sen. Tā mazā skuķe domāja, ka var ar mani spēlēties? Aiz dusmām paķēru lampu un triecu to pret sienu. Spuldze izšķīda un lampas ietvars aizlidoja pa gaisu. Labi vien bija, ka dzīvoju viens. Nākamā pa rokai bija stikla krūka, kas nākamā pašķīda un tad es triecu dūri pret sienu. Neviena sieviete man vēl nekad nebija melojusi. Un tagad es jūtos sasodīti piekāsts un nodots. Es grasījos atbalstīt viņas projektu, bet viņa par visu man sameloja. Mazā čūska!
Es varētu tagad paņemt datoru, pāris stundās iznīcināt viņai visu dzīvi. Atņemt viņai skolu, draugus, ieceres, visu. Es to varēju, bet.. Negribēju. Nebiju pieredzējis, ka sieviete var nebūt atklāta. Viņa bija nepieklājīga. Un tas mani tracināja.
Devos uz savas mājas biroju un ieslēdzu gaismas pie sienām, kas radīja krēslainu efektu telpā. No mini ledusskapja paņēmu kolas bundžu un apsēdos datorkrēslā, pievēršoties datoram, kas aizvien bija ieslēgts. Ievadīju interneta pārlukā adresi, no kurienes Liza bija dabūjusi tos iepazīšanas profilus, un uzmeklēju Teilores niku. Tur viņa bija. Mušmire, sasodītā.
Medis.. Teilore nebija norādījusi neko daudz par sevi. Vien vecumu, dzīvesvietu, nodarbošanos un īsos un kodolīgos teikumos aprakstītas intereses. Paberzēju zodu un nolēmu viņai uzrakstīt. Paldies Dievam, šī mājaslapa deva iespēju būt anonīmam. Viens gan bija skaidrs, ar Teilori es neko vairs nevēlos, izņemot to, kā viņu pārmācīt.
Ar pirkstiem bungāju pa galdu, prātojot, kā lai uzsāku vēstuli. Kā niku izvēlējos “Baltais princis”, kas skanēja ironiski un tieši. Ļāvu pirkstiem pārnest manas domas uz elektroniku: “Vai tu ļoti sasities, kad nokriti no debesīm? ;)”
-Idiots,- es nolamājos un nekavējoties izdzēsu ziņu. Nolēmu, ka šis nav pareizais veids, kā viņu pārmācīt. Man vajag tikt viņai klāt. Vai arī kādu, kas tiks viņai klāt. Atvēru datorā saglabāto adresātu žurnālu un uz labu laimi uzbraucu ar peles kursoru uz vienu vārdiem. Madelaina Stjuarte. Ļoti lieliska meitene, precējusies ar manu darbinieku, apveltīta ar izcilām apvārdošanas spējām. Kopš viņu ieraudzīju, zināju, ka labāku PR speciālistu man neatrast. Uzliku austiņas uz ausīm un apgriezos ar krēslu riņķī.
-Madelaina, klausos,- meitene atbildēja,- Aleksi?
-Ko tu teiktu par mazu haltūru?- es piedāvāju. Madelaina bija tikpat liela darbaholiķe kā es, tāpēc, pēc maniem aprēķiniem, viņai vajadzētu priecāties par šo iespēju.
-Esmu ieinteresēta,- viņa sacīja,- Rūpīgi klausos.
-Tu iefiltrēsies Vankūveras koledžā, vispārizglītojošajā programmā. Tur ir meitene vārdā Teilore, kura kaut ko slēpj. Man vajag informantu,-
-Cik maksāsi?- Madelaina tieši vaicāja.
-Septiņi tūkstoši, pietiks?-
-Esmu ar mieru jau kaut rīt,- viņa čivināja.- Kas man tieši jādara?
-Sadraudzējies ar viņu. Tas arī viss. Ak, jā, no darba varēsi atpūsties.- es piebildu un atvēru Vankūveras koledžas mājaslapu,- Rīt ienāksi pie manis kabinetā.- noteicu un atvienoju sarunu. Tas bija nokārtots. Vēlreiz atvēru vaļā Teilores bildi un centos viņas acīs saskatīt iemeslu viņas rīcībai. Taču viņas acis bija mēmas. Tātad iemeslu bija daudz. Izslēdzu datoru un devos izlādēties zālē. Nē, es to tā neatstāšu. Es viņu vispirms pārmācīšu, un pēc tam pasargāšu no visa, kas viņai varētu draudēt. Viņas acis vairs neklusēs.
---
Bija trīs naktī, kad atkal sadzirdēju Gabrielas kliedzienu sapnī. Pēc tam es vairs nevarēju iemigt, un sagatavoju sev trīs krūzes ar tējām un divus hotdogus. Atgriezos pie datora, lai pārbaudītu e-pastus, kad pamanīju, ka Medisone.. Tailere... Atsūtījusi man biznesa plānu. Pagāja kāda stunda, kamēr biju to izlasījis un izvērtējis, galu beigās viņai aizsūtot labojumus un jautājumus.
Mana rīta rutīna nekad nemainījās. Rīta skrējiens gar Heiča parku un atpakaļ, kontrastduša, brokastis un darbs. Arī tagad bija tāpat. Taču vēl bija agrs, un nolēmu apskatīt pārējās meitenes, kuras Liza bija man “sagatavojusi”.
Viena no interesantākajām bija Bea. Meitene no Toronto, kura aizrāvās ar sportu un mūziku. Pēc visa spriežot, mums bija līdzīgas intereses, un viņa bija smukiņa. Taču visvairāk manu uzmanību piesaistīja Anja. Viņa atgādināja porcelāna lelli, ar lielām, apaļām, mīļām acīm un siltu skatienu. Taču mani atbaidīja tas, ka viņai patika anime un māksla. Es nebiju tāds cilvēks.. Protams, es varētu aprobežoties ar mākslu, bet anime vienkārši nebija mans. Anja bija ļoti skaista, taču nebija paredzēta man. Atkal atgriezos pie Beas bildes, un atkal pārlasīju visu informāciju par viņu. Klāt pie viņas profila bija arī izdrukāta tāda kā interneta dienasgrāmata, kas man vēl vairāk viņu piesaistīja. Ieliku lapu portfelī un atskārtu, ka man pienākusi ziņa no Taileres.
“Esmu parādā atvainošanos. Tagad jau noteikti esat pamanījis, ka mans vārds nav Medisona. Patiešām nesaprotu, kāpēc es tā samelojos. Sapratīšu, ja vairs nevēlēsieties sadarboties.- Tailere Džī.”
To gan es nebiju gaidījis. “Man vajadzētu Jūs satikt, lai šo pārrunātu klātienē.” uzrakstīju un pacietīgi gaidīju atbildi.
“Būšu klāt.” viņa atteica, pat nesaprazdama, kur ir iepinusies. Saģērbos uz darbu, paņēmu datoru un visu nepieciešamo un devos uz mašīnu, pirmoreiz juzdamies nervozi. Kad apstājos stāvlaukumā, jau pamanīju Taileri ar riteni nogriežamies ap stūri. Devos uz darbu, sasveicinoties ar sekretāri un pārējo personālu, un noliku jaku uz galda, pieiedams pie loga. Man riebās fakts, ka Tailere tagad bija tikpat veca, cik vajadzētu būt Gabijai. Man riebās, ka viņa tik ļoti atgādināja manu mazo māsu, kura, šķiet, bija paņēmusi manu sirdi līdzi kapā. Taču es nevarēju atteikties..
Apsēdos uz krēsla, un turpināju skatīties, kā mākoņi staigā pa debesīm, kad telpā ienāca smalki soļi un ļoti, ļoti vilinoša smarža.
-Es gribēju atvainoties,- Tailere nedroši sacīja, kad pagriezos pret viņu. Meitenes izskats asi kontrastēja ar to, kāda viņa bija vakar. Vai viņa bija apgriezusi matus?- Liels paldies, ka izrādījāt iniciatīvu man palīdzēt, bet es..- viņa vāji pasmaidīja,- Nevaru to pieņemt.
Saliku rokas jumtiņā un pieliku pie lūpām. Domīgi pavēros viņā.- Es neesmu atteicies.-
-Bet es gribu atteikties,- Tailere uzstāja,- Jo manam draugam jūs nepatīkat!
-Tev nav drauga,- es vīzdegunīgi atteicu un Tailere apmulsa,- Tu neizskaties tā,- es sameloju.
-Tad sūdīgi.- viņa noburkšķēja.- Varat paturēt savu naudu sev. Paldies.- viņa tikai pateicās. Es knapi dzirdēju viņas sacīto, jo meitene bija daudz par kārnu manai gaumei. Šķita, ka viņa ir badojusies..- Kāpēc jūs uz mani tā skataties?- meitenes balss kļuva spalgāka un es tajā saklausīju asaras.
-Tu esi skaista,- es noteicu. Tailere aizklāja seju ar rokām.- Noņem rokas, un paskaties uz mani.- Tu tiešām esi skaista meitene, Tailere. Paklau..- es ieteicos un paņēmu čeka grāmatiņu,- Lai tu nedomātu, ka tevi apmānu, izrakstīšu tev čeku. Pieņemsim, ka tas ir pirmais avanss.
-Nevajag,-
-Vajag,- es uzstāju, un parakstīju čeku,- Ņem, Tailere. Un vēl viens lūgums.
-Kāds?-
-Paēd.- es ieteicu un meitenes acīs nomirdzēja asaras. Viņa steigšus paklanīja galvu un devās prom, pat neatvadīdamās, un sapratu, ka ar sacīto trāpiju naglai uz galvas. Tagad vajadzēja pievērsties darbam.
Gaidīšu vēl daļas, lai iedvesma sēž uz pleca un idejas nāk straumēm. 
