Ledus (3)7

Taksonā, kā jau bija paredzēts, lietus gāza kā ar spaiņiem. Kārlija uzvilka mugurā lidostas veikalā iegādāto pikaču džemperi ar kapuci, un, pārmetusi krustu pār krūtīm, ka nesalīs, devās uz izeju, cenšoties noturēt sejas muskuļus tā, lai neizskatītos, ka viņa vaikstās. Sirsniņa sitās ātrāk, vēlmē ātrāk ieraudzīt vecākus un doties uz mājām, kuras nebija redzētas vairāk kā pusgadu. Viņa ilgojās pēc auras privātmājā, pēc iespējas iziet laukā, kad saule nupat ir uzaususi, smaržo kreozotu krūmi un pāri zālei stiepjas miglas vāli. Frankfurtē nebija slikti, katru rītu Kārlija modās mazliet agrāk, lai redzētu, kā saules stari noglāsta katru augstceltni, līdz izlija uz viņu dzīvokļa balkona, pamodinot ziedus, ko meitenes tur bija sanesušas. Tās bija siltas atmiņas, ko meitene cieši paturēja atmiņā. Īpaši, jo tuvāk viņa tuvojās izejai, jo vairāk viņa domāja par Vācijas sauli un smūtījiem.

Kārlija uzvilka kapuci pāri galvai, izskatoties pēc pikaču, un steigšus devās konveijera jostas virzienā, kur viņa jau atrada savas mantas. Nespēdama vairs ilgāk ciesties, viņa uzlika mugursomu plecos, iesienot maisiņus katru savā somas pusē, un paķēra abus koferus, kas bija ļoti smagi. Savu somiņu Kārlija bija uzkārusi uz kakla, un droši vien izskatījās ne-normāla.

Labi, ka koferiem bija ritentiņi, tas vismaz atviegloja ceļu līdz izkāpšanas durvīm. Kārlija jau sagatavojās smaidam un, durvīm atveroties, iesmilkstējās, redzot mammu un tēti viņu gaidām ar lielu plakātu, uz kura ar lieliem burtiem, it kā no bekona šķēlēm, bija salikts viņas vārds.- Manējie,- Kārlija noteica un pielika soli, lai iekristu tēvam rokās, izmetot mantas no rokām.- Tēti..- meitene sapņaini noteica un paslēpa degunu tēta kamuflāžas  jakā, kas smaržoja pēc piparmētru ledenēm, kafijas un cigarellām. Pāri meitenes vaigiem lija siltas asaras, ko papildināja atmiņas, kad viņa, būdama maza, pēc nejaucību sadarīšanas slēpās pie tēta, allaž viņam nēsājot šo pašu jaku.- Kāds man prieks jūs redzēt..

Arī Kārlijas mamma iesaistījās apskāvienos, un visi trīs klusi izraudājās, nespēdami savaldīt emocijas. Kārlija zināja, ka šīs emocijas ir vērtākas par jebkuru iespēju, jo ikdienā viņa nenovērtēja savus mīļos tā, kā parasti. Laiks atsevišķi viņus satuvināja, un atgādināja, cik mīloša bija meitenes ģimene. Kārlija atrāvās no abiem, noslaucīja degunu un pieliecās paņemt koferus. Viņa aizvien nespēja parunāt, aizkustinājuma dēļ,tāpēc vienkārši sāka doties lidostas izejas virzienā.

-Mans mazais pikaču,- Kārlijas mamma mīļi sacīja, sabužinot meitenei matus.- Burvīgs džemperis.- viņas mamma uzslavēja. Kārlija gan spogulī izskatījās kā milzīgs, pufīgs cālis ar dzeltenu pikaču galvu, bet viņa nejutās slikti. Viņa jutās kā viņa pati.- Es aizmirsu tavu jaku.

-Tas nekas,- Kārlija bezbēdu atteica,- Es mazliet iepirkos lidostā..

-Tu taču teici, ka tev ir maz naudas,- Kārlijas tētis mulsi piebilda,- Tu mums samelojies?

Velns. Kārlijas pļāpīgums un aizmāršība dažreiz kustināja viņas mēli ātrāk kā smadzenes.

-Iekrājumi,- pirms sāktos neveikls klusuma brīdis, meitene izspļāva. Viņas vecāki saskatījās, taču, laikam, noticēja šai versijai. Kārlija izpūta gaisu no plaušām un turpināja ceļu uz izeju. Lidostā bija slimīgi daudz cilvēku, un meitenei ātrāk gribējās nonākt mājās, pie savām lietām, kuras viņa nebija redzējusi veselus sešus mēnešus. Vairāk par jebko, viņa vēlējās apgulties gultā, ar tasi karsta kakao un bekona šķēlītēm, un lasīt, līdz viņai sāks sāpēt acis.

Viņas tētis bija atbraucis dzeltenā, sarūsējušā pikapā, ko ieraugot, Kārlija sajutās tā, it kā viņai priekšā stāvētu jaunākais Audi modelis. Šī bija mašīna, ko viņa cerēja iegūt savā īpašumā, jo ar to bija tik daudz atmiņu. Sākot no tās, ka viņa pati bija mašīnu pārkrāsojusi dzeltenu, līdz viena no strādniekiem izsekošanai, kad viņš devās uz randiņiem ar ciema meitenēm.

-Limuzīns ir klāt,- Kārlijas tētis salutēja, un saķēra koferus no meitas rokām,- Tos es paņemšu.

-Es gribu braukt piekabē,- Kārlija uzstāja. Lai gan lija, viņa gribēja atcerēties vecos labos laikus. Viņa cerīgi palūkojās uz Mammu un tēti, taču tie abi saskatījās un neizskatījās sajūsmā par meitas ideju,- Nu, lūdzu? Es taču neesmu no cukura,-

-Tev riebjas lietas,- Kārlijas mamma atgādināja. Bija tik savādi viņu atkal redzēt, jo Kārlija ar mammu bija kā māsas. Meita bija mantojusi mātes skaistumu mats matā no mammas. Kārlijas mamma ģērbās moderni un neizskatījās, ka viņai būtu trīsdesmit četri gadi. Viņa bija nevien skaistākais cilvēks Kārlijas dzīvē, bet arī mīlošākais. Vienīgais cilvēks, bez tēta, kurš meiteni spēja saprast un pieņemt tādu, kāda viņa bija,-  Nemuļķojies, nāc ar mums..

-Tikai vienu reizīti,- Kārlija izdiedelēja.- Lūdzu, lūdzu. Es apsolu, uzvedīšos rātni.

-Nu, ja viņa grib,- Kārlijas tētis sacīja un paraustīja plecus. Kārlijas sirds kūsāja mīlestībā un viņa nespēja neapķert tēti, lai vēlreiz apliecinātu sev, ka viņš ir meitai blakus.- Bet, ja salīsi un kavēsi universitāti..

-Viss būs labi,- Kārlija nenoklausoties līdz galam, uzstāja un sabučoja abus uz vaigiem. Meitene iespurdzās, redzot abu sejas izteiksmes, un bez problēmām ielēca piekapā, kas bija mazliet piesūcies ar ūdeni. Uz Kārliju tika pievērsti vairāki bažīgi skatieni, pie kā viņa jau bija pieradusi. Meitene apsēdās uz mašīnas karkasa stūra, eleganti sakrustojusi kājas, un gaidīja, kamēr vecāki uzsāks braucienu. Lai gan mašīna kādam varētu šķist kā lūznis, Kārlija jutās tā, it kā atrastos dārgā limuzīnā. Pār viņas galvu nāca vēl viena atskārsme.

Nekur tomēr nav tik labi kā mājās.

***

Pēc tam, kad viņa bija sakārtojusi mantas skapī, bijusi dušā un pārģērbusies, kā arī piepildījusi vēderu ar bekona guakamoli , Kārlija devās uz savu istabu, kur piesēdās pie datora, lai apskatītu jaunākos notikumus facebook. Viņa brīdi prātoja, vai būtu vajadzīgs atjaunot statusu, ka viņa atgriezusies mājās, taču ātri vien atmeta šo domu. Tas tāpat nevienu neinteresētu, jo viņai nebija neviena paša drauga. Bija tikai paziņas.

Kārlija pievilka ceļus pie zoda, un, acis neatrāvusi, izskatīja jaunākās ziņas portālā, kad pamanīja ielūgumu uz pasākumu šovakar, pavisam netālu no viņas mājām. Kārlija apstādināja peles kursoru un izlasīja, kas īsti notiks. Izrādās, ka Taksonā viesojās pasaules slaveni pasākuma organizatori, kuri, par godu lietus sezonas beigām, organizēja bezmaksas pasākumu, krāsu festivālu ar putu balli un kantri mūziku. Meitene mirkli skatījās uz ikoniņu, kur bija jāatzīmē ierašanās, un tad to nospieda. Viņa nevēlējās zaudēt iespēju un istabā skumt, ka nebūtu gājusi, ja varēja aiziet, un, sliktākajā gadījumā, atgriezties.

Taču šoreiz viņa izlēma rīkoties mazliet citādāk, un izspēlēt situāciju par labu sev. Kārlija atvēra tumblr blogu, ievadīja pāris atslēgvārdus un pavadīja pusstundu, skatoties attēlus, kad pienāca laiks gatavoties doties. Arī lietus aiz loga pieklusa, un meitene pasmaidīja.

Ja tā nebija likteņa zīme, tad viņa nezina, kas ir.

Šonakt, vai nekad.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ledus-4/806494