Ledus (2)2

Kārlija izlasīja nākamo ziņu, un mazliet saskuma, ka tā bija tik.. pliekana? Pauls bija uzrakstījis tikai tukšu “Ā”, un viss. Jaunā sieviete mirkli dungoja ar nagiem pa planšetes displeju, prātojot, ko uzrakstīt, taču tad atmeta ar roku. Varbūt Pauls padomātu, ka viņa ir uzmācīga, uzdodot jautājumus pēc tādas atbildes. Viņa jutās muļķīgi, jo pareizās atbildes šādai rīcībai nebija. Kašķēties  negribējās, tāpēc vienkārši atlika īsziņas rakstīšana uz vēlāku. Galu galā, bija atlikušas tikai divarpus stundas, ko iepirkties līdz nākamajam reisam, kas bija mazākais viņai dotais laika limits visā meitenes mūžā.

Viņa iegāja veikalā, un devās taisnā ceļā pie kurpju stenda, lai pārskaitītu, cik naudas  bija paķērusi. Jauniete piespieda žūksni sev pie krūtīm un žigli pārskaitīja divas reizes, nespēdama noticēt, kādu summu viņa bija paķērusi. Bez tam dolāros! Varbūt nauda bija viltota? Un ja nu tagad viņai būs lielas nepatikšanas?

Kārlija žigli pameta skatienu uz aizmuguri, un tad ielika naudu atpakaļ somā. Viņa nopurināja sliktās domas un ķērās pie apavu izpētīšanas. Pirmais, kas jaunajai sievietei  bija iekritis acīs, bija zamšādas puszābaki viņas somas krāsā, kuri bija apdarināti ar akmentiņiem. Meitene jau iedomās redzēja, kā tos varētu aplīmēt ar uzlīmēm, un paķēra tos aiz āķīša, kas tos saturēja kopā. Varbūt, ja Kārlijai būtu draugi, viņi neiebilstu iet ar meiteni iepirkties, jo katra reize bija unikāla. Reizēm viņa neskatījās, bet ļāva tikai rokām saķert to, kas iekrīt acīs, neļaujot sev aizdomāties, kur to pieskaņot un kā.

Reizēm viņa pat paņēma drēbes par mazu, vai lielu, taču pie nepieciešamības atrada veidus, kā tās saskaņot. Ja meitenei nebūtu tik spēcīgas dūres, viņu droši vien skolā noturētu par dzērāju vai klaunu. Viņa pasmaidīja. Patīkami bija apzināties, ka viņa varēja sevi pasargāt un būt viņa pati, pat ja dažreiz bija jārēķinās ar vientulību un ilgām. Viņa bija viņa, un to Kārlija negribēja nekad mainīt.

Viņa jau atrada koši dzeltenas zeķes, ko pieskaņot zābakiem, melnas pidžambikses ar Betmena logo un sievišķīgu persiku krāsas blūzīti. Pie reizes meitene paķēra arī vīriešu džinsus un divas melnas mežģīņu korsetes. Apmierināta ar atrasto, viņa devās pie kases, kur nostājās rindā aiz mazas meitenes un viņas mātes, nopētīdama pieejamās lietas pie kases. Meitenei acīs iekrita vienkāršs gredzens, ko veidoja metāla stieples pinums, un viņa nespēja atturēties to nenopirkt.

-Labdien,- meitene aiz kases sveicināja. Kārlija atbildēja ar smaidu un izkrāmēja mantas uz galda. Pārdevēja nespēja noslēpt sašutumu, bet Kārlija jau bija pieradusi. Viņa palūkojās uz veikala plakātu pārdevējai aiz muguras, kur bija attēloti trīs jaunieši un divas meitenes, ģērbušies parastā stiliņā. Kārlijai tas šķita garlaicīgi, bet varbūt vajadzēja pamēģināt?

-Piecdesmit deviņi, trīsdesmit seši,- pārdevēja izsita čeku. Kārlija izvilka naudu, un tūdaļ novērsās. Ar joni prātā atgriezās domas par to, vai nauda nebija viltota. Taču pārdevēja neskatoties ielika naudu kasē un izdeva atlikumu, kopā ar maisiņu, ko pasniedza meitenei.- Jauku dienu,- meitene novēlēja. Kārlija paķēra savu maisu un ātrā solī izsoļoja no veikala. Viņas sirds dauzījās par ātru, un viņai šķita, ka drīz noģībs.

-Tā nauda nav tā vērta,- Kārlija aizelsusies sacīja un palūkojās, kur ir kāda kafejnīca. Pirmais acīm pavērās mazais “Starbucks” kiosks, kur nebija pārāk daudz cilvēku, un meitene devās turp. Viņa sev nosolījās, ka šī ir pēdējā nauda, ko viņa tērē, un vairs viņa tam žūksnim nepieskarsies. Kārlija iedomājās, ka varētu to atdot kādam bezpajumtniekam un visu aizmirst.

Viņa apsēdās pie kases, sakrustodama kājas vienu pāri otrai un uzsmaidīja puisim aiz bāra letes. Arī puisis viņai uzsmaidīja un Kārlijai brīdi likās, ka viņa uzvedas muļķīgi. Varbūt puisis tikai smējās par viņu. Lai nu kā, viņa gribēja pamēģināt, kā ir flirtēt, un centās likt lietā visu, ko zināja par šarmu. No malas droši vien izskatījās smieklīgi, bet Kārlijas galvā bija tikai viena doma “Izdari to, tu taču gribi zināt, kā tas ir!”. Tāpēc viņa pa pusei pievēra acis un lūkojās caur skropstām, kā to bija redzējusi filmās.

-Sveika,- puisis aiz letes sveicināja, un piemiedza viņai ar aci. Uz viņa krekla zīmītes bija rakstīts, ka viņa vārds ir Džejs,- Ko dzersi?

-Ko piedāvā?- Kārlija zemā balsī vaicāja. Viņa iekšēji iespurdzās, cik savādi tas izklausījās.

-Nu...- Džejs pakasīja pakausi un parādīja uz tāfeli, sev aiz muguras, kura bija aprakstīta no viena sāna līdz otram, ar pieejamajiem dzērieniem un to cenām,- Ir viss šis.

-Es tev nejautāju acīmredzamo,- Kārlija vēlreiz sacīja,- Es jautāju, ko piedāvā tu..

-Meitenēm, kā tu..- Džejs domīgi sacīja, nopētīdams Kārlijas paskatu,- Parasti es piedāvātu kaut ko saldu un neaizmirstamu. Cukurvates un košļājamajās gumijas frapi.- viņš sacīja un paķēra lupatiņu, ar ko sāka spodrināt leti,- Taču tā ir ļoti salda. Brīdinu.

-Un ko dzertu pats?- viņa mīlīgā balsī vaicāja. Kārlija reti runāja ar puišiem, un šis vēl nebija aizbēdzis. Bez tam, kāda iespēja, ka viņi vēl kādreiz tiksies,- Varbūt es nemaz neesmu salda..

-Tad es tev ieteiktu izmēģināt olu liķiera latte.- Džeja kolēģis sacīja,- Ne īsti sāļa, ne salda, un atgādina par Ziemassvētkiem.- puisis salutēja ar glāzi, ko turēja rokās. Kārlija atkal pievērsās Džejam, ignorēdama traucēkli.

-Viņš jau pateica,- Džejs noteica,- Tad dzersi to?- viņš vēlreiz pajautāja. Džejs bija simpātisks, lielām, zilām acīm un gaiši brūniem, īsiem matiem. Puiša muskuļoto augumu sedza gaiši pelēks T-krekls, kas interesanti kontrastēja ar zaļo ķiteli.- Halo?- viņš noplātīja meitene plaukstu gar roku, liekot viņai sarauties.- Kundzīt?

-Jā, jā,- Kārlija mulsi atteica un atrāvās nostāk. Viņa sajutās nepieklājīgi, tā blenžot,- Mans vārds ir Kārlija.- viņa sacīja, kad puisis paņēma flomāsteru un krūzīti,- K.. Ā..

-Es zinu, kā rakstās tavs vārds,- Džejs sacīja un devās pie kafijas automāta. Kārlija atkal sajutās neveikli un izvilka no somas planšeti, kur aizvien nebija ne ziņas no Paula. Meitene sajutās vīlusies, ka puisis tā arī neko nebija teicis. Viņai negribējās, lai saruna tā beigtos. Taču negribēja arī uzbāzties. Viņa vēlreiz atvēra aplikāciju, cerībā, ka izdosies varbūt uzsākt sarunu ar vēl kādu, kad Džejs jau viņai atnesa dzērienu.- Te būs,- viņš sacīja un speciāli pagrieza papīra krūzīti, lai meitene redzētu, ka viņas vārds uzrakstīts pareizi.

-Paldies,- viņa sacīja un nolika planšeti uz letes, lai izņemtu naudu,- Cik?

-Seši dolāri.- puisis negribīgi sacīja. Kārlija prātoja, vai viņa būtu dabūjusi dzērienu par brīvu, ja būtu vēl mazliet pacentusies. Viņa izvilka no somiņas desmit dolārus, ko pasniedza puisim tieši rokās,- Atlikumu nevajag,- meitene saulaini pasmaidīja un,paķērusi savu krūzi, devās ārā no vietas, lai ātrāk tiktu prom. Dzēriens tiešām garšoja lieliski, un Kārlija juta, kā cukurs ietekmē ķermeni. Viņai vēl bija vairāk kā divas stundas laika, tāpēc meitene izlēma vēl mazliet sevi palutināt, un devās iekarot vēl vienu apģērbu veikalu.

Šķiet, ka iepirkšanās spēja sadziedēt visas viņas brūces.

-

Viņai nācās piemaksāt vēl naudu, jo bagāžai nāca klāt papildus bagāža, par ko meitene pati nokaunējās. Viņa bez sirdsapziņas pārmetumiem, beigu beigās bija iztērējusi gandrīz visu iegūto naudu. Meitene arī jutās lieliski, jo garastāvoklis un labsajūta bija augstākajā līmenī. Viņa jau grasījās izmest krūzīti, kad nejauši pamanīja ar maziem burtiem uzrakstītu ziņu, kas vēstīja “Man patīk tavs smaids. Piezvani, ja kādreiz vēl esi te. Dž.” Un telefona numurs. Kārlija sārti piesarka un sāka iet ātrāk, turēdama krūzīti cieši rokā.

Ja reiz sanāca ar vienu.. Varbūt sanāks vēl? Viņa prātoja, nostādamās rindā uz iekāpšanu. Varbūt ir vērts mēģināt, ja vien tas kliedēs vientulību?

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ledus-3/806204