Ledus (17)3

Kārlija no rīta pamodās ar šausmīgām paģirām. Kaut kā viņa bija tikusi savā kopmītņu gultā, un pat ar apģērbu. Viņa smirdēja tik briesmīgi, ka nekavējoties devās uz vannas istabu, paķerdama līdzi pirmo, kas pagadās, un pa pusei vēl esot alkohola ietekmē, centās salikt kopbildi no vakardienas. Viņa atcerējās došanos ar Niku mašīnā, sēdēšanu uz mūrīša ar Niku un vēl pāris meitenēm, dzerot aliņus. Tad viņi devās uz pludmali, kur valdīja mežonīgākā ballīte, un Kārlija atcerējās ne tās patīkamākās lietas. Piemēram, dejošanu krūšturī, piedalīšanos slapjo krekliņu konkursā un dzeršanu no puiša vēdera. Pie pēdējās domas viņa nodrebēja. Lai cik dzērusi viņa bija, viņa taču nepārgulēja, vai ne?

Shit! Nu, kā lai zina? Kārlija atspiedās pret izlietnes apaļo malu un ielūkojās savās nodzertajās acīs, meklēdama izskaidrojumu šai pēkšņajai vētrai, kas bija meiteni pārvērtusi līdz nepazīšanai. Viņa spogulī neredzēja sevi, bet gan Aspenu- meiteni, kas neeksistē, kura visiem patīk, un kurai vienalga. Viņa izvilka pirkstus cauri matiem, saveļot tos cirtās, un ar pirkstiem izsmērēja kosmētiku, kas viņai riebās. Kārlija atgrieza karstā ūdens padevi un ar visām drēbēm palīda zem dušas pults straumas, vēloties nomazgāt Aspenas paliekas no sevis.

Tā nebija viņa! Meitene sev nebeidza atkārtot. Viņa sev iestāstīja, ka ir tā pati, kas vakar, nevis pašas izdomātais pamuļķes alter – ego. Viņas tēvs aizvien drāž viņas klasesbiedreni, un viņas māte ir stāvoklī no tā kretīna. Viņa aizvien ir Kārlija, kura nepatīk nevienam, izņemot sevi.

Kad āda ieguva tumši sārtu nokrāsu un viņa atbrīvojās no drēbēm, bija mazliet labāk. Kārlija ietinās mīkstā, dzeltenā frotē dvielī, ko aptina sev ap vidukli un izžāvēja matus un ieslēdza mūziku. Kārlija uzsmērēja uz sejas nomierinošu kremu un jau jutās daudz labāk. Viņa bija nupat izvēlējusies uzvilkt sarkanu šifona kleitiņu, kad pie durvīm kāds uzstājīgi klauvēja.

-Uzgaidiet!- viņa nīgri iesaucās un žigli sakārtoja krūšturi un apakšveļu. Tad uzvilka mugurā kleitu, legingus ar mikipeles bantītēm, un rozā “Crocs” iešļūcenes. Aizvien slaukot matus, Kārlija atrāva vaļā durvis, aiz kurām nervozi mīņājās.. Džejs.

-Sveika,- viņš iesaucās un paspraucās meitenei garām, likdams Kārlijai šokā atvērt žokli. Taču puiša smaids viņu samulsināja vēl vairāk. Šķita, ka viņam no tā saplīsīs seja,- Zini, kas ir? tu esi vislabākā meitene, ne meitene bet meiteņu draugs pasaulē?

-Pazūdi no manas istabiņas, izvirtuli!- Kārlija spalgi iesaucās un norādīja uz durvīm,- Darījums izbeidzies! Mēs esam norēķinājušies. Viss. Pazūdi. Sit pa ceļu, Džek, lasies, man nav laika!

-Pag, pag,- Džejs aizvien smaidot, teica. Kārlija nopūtās un aizvēra durvis. viņai nebija citas izejas. Turklāt puisis izskatījās tik starojošs, ka atteikt bija grūti. Viņam mugurā šoreiz bija melns krekls, kas izcēla auguma aprises, un vēl vairāk izcēla viņa spožo smaidu.- Es tā nevaru.. Elena ir lieliska! Mums viss sakrīt! Un zini, kas ir?

-Nu?- viņa pavisam neieinteresēti noņurdēja.- Tev ir piecpadsmit sekundes.

-Neurkšķi, sīkā,- Džejs savilka lūpas tūtiņā,- Viņa uzreiz piekrita būt mana meitene! Un viņa teica, ka nekad nebūtu uz to paļāvusies, ja ne tu!- puisis pietuvojās Kārlijai, liekot meitenes sirdij sisties straujāk,- Es nezinu.. es nezinu, kā tev pateikties!

-Jēzus, pasakies, aizejot prom!- Kārlija nošņācās. Džejs pieliecās tuvāk tā, ka Kārlija juta viņa smaržas gandrīz sevī. Viņš smaržoja pēc kanēļa un kaut kā saldena. Džejs uzlika rokas katru savā pusē Kārlijas galvai un ielūkojās acīs,- Džej, lūdzu, ej prom! Viss!

-Es tev lieku nervozēt,- viņš iešķībi pasmīnēja, liekot meitenes sirdij savilkties kamolā.- Bet tas nav viss. Man patīk mūsu draudzība. Es gribu tev atlīdzināt, kļūstot par tavu draugu!

-Es nevēlos tevi kā savu draugu, Dieva dēļ!- viņa iespiedzās un atsita viņa rokas no sevis,- Ej pie Elenas un liec mani mierā. Lūdzu!- viņa teju iesmilkstējās. Aizkaitinājums un dusmas lika viņai justies draņķīgi. It kā tāpat problēmu netrūktu,- Ej. Prom.

-Ir kaut kas, ko tu gribi,- Džejs turpināja viņu ķircināt,- Ļauj man tev atlīdzināt. Būsim draugi!

-Atšujies!-

-Es neaiziešu, kamēr tu nepiekritīsi!-

-Es Elenai pateikušu, ka tu esi idiots,- Kārlija deva pretī. Džeja smaids nodzisa.- Ej prom.

-Īgņa,- Džejs noburkšķēja un paspraucās viņai garām,- Bet ja kas, es tev uz gultas atstāju savu numuru, ja nu kas,- viņš nomurmināja, paiedams garām. Kārlija samulsa un uzmeta skatienu gultai, kur nudien stāvēja maza lapiņa,- Gaidīšu zvanu, draudziņ!

-Gaidi ar maisu,- Kārlija noburkšķēja un aizcirta durvis viņam deguna priekšā. viņa ierūcās, apsēdās uz gultas un uzmeta skatienu numuram. Viņa jau tā nervozēja par vakarnakts notikumiem.. tagad vēl šis uzkrīt ar savu draudzību.

Bet vispirms, viņai jādabū Niks rokā.