Sen neesmu ievietojusi rakstu, nu.. idejas nāk un iet.
Reiz, kad bija visgarākā nakts un zvaigznes mirdzēja debesīs visspožāk,
laumiņas izlīda no savām mazajām sūnu veidotajām mājiņām un lidoja katra uz savu pusi; tik pārņemtas ar darbu - saimniekošanu mežā - bija šīs mazās radības, ka kādu nakti, pat nemanija, ka mežā kaut kas mainijās.
Mežs pret vakaru nebija tik zaļš, līdz ar nakti, tas palika zilganzaļš, tad pelēcīgi zaļš, tad atkal, gandrīz zils. Laumiņas nezināja, kas notiek un pulcējās barā pie laumiņu karaļa.
Karalis ieraugot savu pavalstnieku - laumiņu - satraukumu, bailes un izmisumu, norīkoja 3 visstiprākos laumiņu kareivjus. Nākošie bija kalēji - viņu uzdevums bija sagādāt bruņas, vairogus, ieročus un pat seglus, lai varētu apseglot bites, lapsenes, iršus, kamenes un citus strīpainos.
Nākamie kareivji, kas apsargāja mežu kopumā, vienmēr lidoja uz mušām. Lielas, mazas, atkarībā no kareivju gadu vecuma. Jaunākie lidoja ar mazām, ātrām un vājām mušām, vecākie - lielām, lēnām, stiprām.
Karaļa trīs galvenie sargi jāja uz zīlītēm. Necik ilgi un drīz vien koka dobumā jau ielidoja 1. kareivis, aiz viņa 2. kareivis un aiz tā arī 3. kareivis. Ielidojuši koka dobumā, viņi sostādināja zīlītes pie koka saknēm un sauca: ''KUNGS! Augstais karali!'' un karalis pievērsa tiem uzmanību.
- Jā, kungi?
- Es mežā, virs koku lapotnēm redzēju melnas ēnas slīdam pār debesīm, tās aizsedza zvaigznes un aprija debesis, - pirmais kareivis aizelsies stāstīja - tad manu teritoriju, kuru es sargāju, aprija tumsa. Mājās atlidoju pateicoties sava putna atmiņai un instinktiem...
- Saprotu... - karalis novilka, noglāztīdams bārdu un lēnāk vicinot spārnus, viņš apsēdās savā krēslā.
- Tas vel nekas, - otrais kareivis pielidoja karalim par vienu soli tuvāk - es mežā redzēju kaut kādu melnu zirgu, kam īsti nevarēju saskatīt galvu, viņš skrēja kā viesulis gar kokiem, es teiktu - lidoja! Aiz viņa muguras nekas vairs neauga!
- Tas nav labi... - un karalis atkal noglāstīja bārdu.
- Kungs, - visbeidzot, arī trešais tika pie vārda, viņš baiļu pilnām acīm paskatījās uz karali - es neredzēju ne zirgu, ne ēnas, taču redzēju ko citu, - kareivis palika klusāks.
Karalis pielieca galvu tuvāk uz kareivja pusi - Es klausos...? - viņš piemiedza acis.
- ... es dzirdēju čukstus, kas nāca no elfiem... likās, ka viņi ir man aiz muguras. - kareivis novilka un paskatijās apkārt - visi, kas atradās sanāksmē zem koka, bija šausmās apkampuši cits citu.
- TAS NAV IESPĒJAMS! VIŅŠ MELO! 
- iesaucās viens no karaļa sulaiņiem.
- Tas ir pilnīgi nepieņemami, neloģiski un galīgi garām 
Trešais kareivis satrūkās - karaļa vistuvākie pavalstnieki bija pret. Tie varētu arī pašu karali nostādināt pret kareivi.
Taču, lai ko arī viņi neteiktu, karalis sēdēja savā lapu tronī un domāja. Kamēr karalis domāja, tikmēr ārpus saknēm, viss satumsa vel vairāk un laumiņas ar visām ģimenēm sāka uztraukties. Bet karalis vel domāja. Trīs kareivji, kurus karalis bija izsūtijis, steidzās pie savām zīlītēm un ar pavadu ievilka tās dziļāk dobumā.
Dobumā bija droši, jo zem koku saknēm, bija kāda enerģija, kas sargāja no ļauna.
Laumiņu vīrieši, sievietes un bērni apsēdās un piepīdijās tuvāk pie karaļa troņa, lai būtu pēc iespējas tālāk no saknēm un ārpuses. Karalis to redzēdams teica:''Jūs, mana tauta, mana lielā ģimene, šonakt varat palikt še' pat. Vietas visiem pietiks. Sulaiņi ierādīs katrai ģimenei un vienpatim savu vietu, kur apgulties un -...'' karali pārtrauca viņa labās rokas palīgs ''Ser, izmitināt šeit visas laumiņas ir neprāts! 
'' un karalis viņam uzdeva pa skaustu 
skaļi teikdams:''NE KAUNA, NE GODA! Atstāt viņus tur ārā, kur Dievs vien zin, varbūt pat goblini ir, arī ir neprāts! 
'' un palīgs apklusa, tad karalis pievērsās saviem skatītājiem ''... un kā jau teicu, visi varēsiet šonakt pārlaist nakti še' pat.'' to pateicis, viņš pagrieza tautai muguru un aizlidoja uz savu karalisko istabu.
Nākamajā rītā, mežā atkal iespīdēja saules gaisma un tās stari, kā asmeņi, laidās cauri koku galiem un lapas šķēla uz pusēm.
Laumiņas mostās un pēc karaļa pavēles, izlido katra uz mājām.
Mežs atkal bija tāds kā agrāk - zaļš, smaržīgs, skaists un laumiņām labvēlīgs - viss atkal bija pa vecam.
Tomēr viens no karaļa sulaiņiem bija bažīgs ''Mans kungs, es cienu jūsu gribu, bet vai tiešām esat pārliecināts, ka laumiņas drīkst jau šodien izlidot no šejienes? 
''
- Ko tu tur zīpsti? - karalis pogājot žageti jautā.
- Jūsu gaišība, - sulainis paklanījās un pazuda no karaļa acīm.
Mirkli vēlāk, kad karalis pameta savu istabu, pie viņa loga nolaidās divi kraukļi. Viens bija ogļu melns, otrs - snieg balts un akls.
Melnais krauklis noķērcās 3 reizes, baltais krauklis klusēja un ar neredzīgajām acīm vēroja istabu.
Drīz pēc tās vasaras beigām, mežam uznāca milzīgs sals. Un visi, kas bija mazi (to skaitā vaboles un skudras), nosala. Pēc kāda laika, mežu uzgāja cilvēks, bet atrada tikai vel sasalušus, nedzīvus laumiņu skeletus.
Baltais kraulis atnāca ar vēsti, ka pēc sala, neviens neko vairs neredzēs, jo visi sīkie kustoņi jau būs sasaluši un miruši.
Melnais krauklis atnāca ar vēsti, ka puse no meža nomirs. Un tas sāksies ar ēnām, zirgu un čukstiem.
Sals būs pēdējais.
