http://spoki.tvnet.lv/literatura/Lasts-2/823238
Agrs rīts un iedvesmas ''smelta'' es tikai rakstu .. 
Es zināju, ka viņai patiks šī kleita, bet nespēju uzdrošināties to vilkt, manuprāt, tā ir pārāk koša klusām vakariņām.
-Pat nedomā to vilkt nost. Piemērota frizūra un grims tevi padarīs starojošu un superseksīgu, tavs Raitis nespēs atraut acis. Aizej un paskaties uz savu atspulgu.
Es paklausu Ingu un dodos uz koridori, lai sevi aplūkotu. Tas ko redzu ir ļoti labi, kleita nevainojami pieguļ, tās garums ir nedaudz pāri ceļgalam un nemaz neizskatās vulgāri, kā man šķita, un ja izlaistu matus un tos ieveidotu Raitis nepaliktu vienaldzīgs.
-Es to vilkšu. Es no koridora uzsacu Ingai.
Pēc vairāk kā stundas es esmu gatava. Mans atspulgs spogulī tiešām ir brīnišķīgs un es pati- starojoša. Varbūt nedaudz par daudz saposusies , bet gribu radīt labu iespaidu. Šis būs mūsu īstais pirmais randiņš, tāpēc ceru, ka tas būs tāds kādu to vēlos.
Kad atskan Raita zvans mana sirds pamirst. Kā negudra skrienu lejā pa kāpnēm, lai viņu ātrāk satiktu. Kājas pinas, jaunie zābaki vēl neiestaigāti sāk berzt, bet manā sejās plats smaids. Ieraugu viņu. Raitis kā tumša statuja stāv pie mašīnas, rokās sarkans rožu pušķis, sejā smaids. Pirmajā brīdī šķiet, ka esmu kādas filmas uzņemšanas laukumā, jo tik neticami tas viss...
-Sveika. Tas tev. Viņš padod man rožu pušķi.
-Sveiks. Paldies. Es samulsusi nosaku. Jūtu kā vaigi kaist.
Mēs iekāpjam viņa mašīnā, kura ir tik silta un smaržo pēc vaniļas. Neraksturīga smarža vīrietim, es nodomāju, bet man vienmēr patikusi šī smarža.
Braucot mēs klusējam, jūtu spriedzi, kura sāk mani smacēt. Kaut esam pirms tam nedaudz tikušies, neviena no tām tikšanās reizēm nav bijusi kā randiņš, nebija ne ziedu, ne uzaicinājumu kaut kur doties, tāpēc uztraucos. Brauciena laikā es viņu neuzkrītoši nopētu. Glīts, labi kopts, ģērbies uzvalkā, kuru nosedz dārgs pavasara mētelis, apjomīgs rokas pulktenis, un veiklas rokas kustības kontrolējot stūri. Sejas izteiksme neizdibināma, bet var redzet, ka piere nedaudz savilkta, lūpu kaktiņos redzamas nelielas rievas, kuras rotā arī acu kaktiņus. Nepārprotami redzams, ka vecāks par mani, taču tas mani nesatrauc.
-Nu vai patīku tev ? Pekšņi viņš uz mani paskatās. Es satrūkstos. Nebiju gaidījusi, ka viņš sāks runāt, turklāt uzdodot tik atklātu jautājumu.
Es nosarkstu un neveikli iespurdzos.
-Tev ir laba perifērā redze. Kā es kaut ko tik stulbu varēju pateikt.
-Neizvairies no jautājuma. Viņš pasmaida, bet tāpat turpina skatīties uz ceļu, kurš ir slikti pārredzams tumsas un lietus dēļ.
-Ja nepatiktu diezin vai atrastos tavā mašīnā.
Klusums. Laikam būšu kaut ko ne tā pateikusi.
-Drīz jau būsim klāt. Raitis mierigi nosaka, itkā nemaz nebūtu runājuši.
Kad mašīna apstājas, mēs abi reizē izkāpjam un dodamies uz restorānu. Ieejot iekšā mūs sagaida, paņem mūsu mēteļus un norāda uz galdiņu, restorāna tālākajā stūrī. Skan liegana mūzika, cilvēki apkārt klusām sarunājas, gaiss smaržo pēc dārgām smaržām un kārdinošiem ēdieniem. Šādā vietā es nekad neesmu bijusi tāpēc jūtos nedaudz neomulīgi. Atgādinu sev, ka jāpateicas Ingai par kleitas izvēli un meikapu, jo paveroties apkārt secinu, ka esmu piemēroti ģērbusies.
Mēs apsēžamies pie galdiņa, uz kura stāv krāšņs rožu pušķis, un ēdienkarte.
-Vai tev ir īpašas vēlmes, ko tu vēlētos pagaršot? Šeit ir ļoti labs ēdiens, gan veģetars, gan arī vegāniem piemērots, ceru, ka neietilpsti kādā no šīm kategorijām?
-Nē, es ēdu gandrīz visu. Es pasmaidu, itkā censdamās pajokot.
Šādā gaisotnē viņš šķiet pavisam savādāks. Ir sajūta itkā es viņu pirmo reizi satiktu. Oficiāla izturēšanās, itkā mēs būtu darba kolēģi, kuri pie vakariņām pārrunātu darba lietas.
-Tad es atļaušos pasūtīt speciālo šīs dienas ēdienu. Ko teiksi?
-Paļaušos uz tavu izvēli.
Kas man cits atliek?
Es jūtos aizvien neomulīgāk. Tas nav tas pats cilvēks.
-Starp citu tu šodien ļoti labi izskaties . Kleita tev brīniškīgi izskatās. Tev biežāk būtu jāstaigā kleitās.
Es nosarkstu. Tā piezīme par kleitām man nepatika.
-Paldies, tu arī labi izskaties.
Atkal klusums. Dzirdu kā restorāna otrā galā kāds smejas, skan trauki, pie citiem galdiņiem šķiet ir daudz nepiespiestāka gaisotne kā pie mūsējā.
Pie mūsu galdiņa pienāk viesmīle, kura kā redzams, ir pazīstama ar Raiti, jo viņam uzmaida un pajautā vai viņš pasūtīs to, ko parasti. Mani nosaucot par meiteni,kas mani aizvaino, pajautā vai arī es ņemšu to pašu. Varbūt šādas meitenes pie viņa sāniem ir bieža parādība? Kaut kas sāk manā prātā rosīties. Viņš itkā galants un pieklājīgs vīrietis, bet viņa uzvedība savādāka nekā tad, kad sarakstījāmies un nejauši tikāmies.
Tiek atnests ēdiens un šampanietis. Man nav apetītes, bet pieklājības pēc es tomēr cenšos kaut ko ieēst, jāatzīst, ka ēdiens ir patiešām garšīgs, citos apstākļos ēšanas process būtu ļoti baudāms. Raitis ēd mierīgi, taču klusē, ik pa laikam paskatās uz mani, pasmaida, bet arī smaids šķiet savādāks. Patreiz izskatās, ka viņam ēdiens šķiet svarīgāks par mani.
-Man tev ir piedāvājums. Ko tu teiktu, ja mēs pēc vakariņām dotos pie manis?
Es gandrīz aizrijos ar kumosu,kuru jau tā kādas 5 minūtes centos sakošļāt. Esmu šokā par šādu piedāvājumu. Negaidīju ko tādu. Tik mierīgi tas no viņa skanēja, itkā viņš man piedāvātu vēl vienu šapmanieša glāzi.
-Šis piedāvājums man nav pieņemams. Es lenā balsī nosaku.
Raitis sarauc pieri.
-Kāpēc ? Mēs jau labu laiku esam pazīstami, kapēc tu atsakies ? Es tev neliekos pievilcīgs ? Starp citu tu neatbildēji uz manu jautājumu, kad prasīju vai es tev patīku?
Sķiet iepriekšējais Raitis ir samainīts ar šo Raiti. Pilnīgi cits cilvēks.Tik meisterīgi pieslīpēts, izliekoties par pareizu, pieklājīgu un patīkamu vīrieti. Droši vien daudzas sievietes ir iekritušas uz šarmanto Raiti.Un es tajā skaitā. Gultā viņš mani nedabūs.
Muļke.
Es pieceļos kājās. Degu no dusmām pret šo nu jau pretīgo vīrieti. Kā viena rīcība var izbojāt skatījumu uz cilvēku. Dusmojos arī uz sevi par to, kā es varēju uzķerties, būt tik akla un nerezēt, ka cilvēks ar kuru esmu iepazinusies, patiesībā ir stulbenis, kurš grib tikai pārgulēt. Gribu izdzēst visas domas, un ceŗības kas saistītas ar Raiti.
-Varbūt pameklē sev citu muļķi, kura par vakariņām ar tevi pārgulēs.
Pagriežos un aizeju. Paķeru savu mēteli un neatskatīdamies izskrienu no restorāna. Ārā pūš stiprs vējš, un lietus sitas sejā, taču no dusmām man ir karsti, vilšanās dzied uzvaras dziesmu, bet es kā tāda pamesta lupata sēžu uz soliņa vietējā parkā. Draņķīgi.
