Pievieno rakstu! Seko Draugiem Seko Facebook Seko Twitter
 
0
21

Nikolo Marčetī mierīgi sēdēja klubkrēslā savā Dženovas dzīvokļa istabiņā un gatavojās veikt pēdējos ierakstus savā atmiņu stāstā, kurš paver ieskatu par senu notikumu, kad Nikolo vēl bija jauns un skaists. Vecais vīrs, kura sieva dzīvoja vairs tikai atmiņās, juta, ka arī pašai dzīvei tuvojās pēdējā stacija, steidza iemūžināt visu papīrā un datorā, lai kāds, kam interesēs var izlasīt. Kas zina, varbūt viņa mūža spilgtākais notikums ne tik vien glabāsies, kā atmiņas, bet arī spēs atnest viņa mazbērniem pārtikušu dzīvi.

Tas viss aizsākās 1958. gadā, turpat Dženovā. Karš jau bija aiz muguras, to Nikolo pārcieta, kā mazs puika, bet tagad bija stalts 20 gadus vecs jauneklis, ar itālim raksturīgajiem tumšajiem matiem, manāmo iedegumu un ugunīgo raksturu. Kopā ar draugiem Džuzepi un Paulo viņš regulāri klīda pa vietējiem bāriem, krogiem, vasarā svētku ballēm meklēt sievietes. Jaunajam vīrietim pat prātā neienāca atrast kādu ar, ko veidot ko nopietnu. Viņaprāt, viņš vēl bija pārāk jauns un iekārojams, lai paliktu pie vienas nevis baudītu jaunību.

Kā katru gadu la festa della donna vakarā Dženovā tika rīkota balle. Protams, ka arī Nikolo un viņa draugi izlēma apmeklēt to. Neviens no tiem, protams, nedomāja ierasties ar pavadoni – tā tiks atrasta jau ballē. Bruņojušies ar vieglu reibumu un dzeltenajām mimozām trīs vīri ieradās ballē. Trijotne nebija kļūdījusies, lai arī liela daļa sieviešu savos svētkos bija kopā ar laulātajiem draugiem vai arī citiem vīriešu kārtas pavadoņiem, netrūka arī vientuļu daiļavu, kas pulcējās gan bariņos, gan vientuļi klīda pa telpu, kurā notika balle. Visi trīs vīri sākotnēji devās pie telpas ārpusē izveidotā bāra, lai iestiprinātos mazliet vairāk un novērotu savu šī vakara medījumu. Džuzepe un Paulo ātri atrada sev pa sievietei – abi divi turpināja balli kopā ar klasiskai itāļu tumšmatei gaišās kleitās. Nikolo vienmēr šajā trijotnē bija visizvēlīgākais un vismaz balles sākumā neviena dāma viņam acīs nekrita.

Malkojot Negroni kokteili Nikolo ievēroja, kādu interesantu sievieti. Garas kājas, lapsenes viduklis, kas lieliski bija saskatāms caur viņas zīmuļa tipa rozā kleitu. Rokās balti cimdi, galvā maza cepurīte un acis aizsedza lapsiņveida brilles. “Viņa ir mana,” pie sevis nolēma Nikolo. Skanot “Blue Moon” Nikolo veikli pieslīdēja savai šī vakara izredzētajai. “Labvakar, skaistā. Ceru, ka varēšu jūs lūgt uz nākamo deju, jo ja nevarēšu, man nāksies jūs piespiest.” Sieviete paskatījās uz viņu un viegli pasmaidīja. Blue Moon nomainīja, kāds tradicionālāks itāļu gabals un abi aizsāka dejot. Garastāvoklis gan abiem dejotājiem, gan ballei kā tādai bija jestrs un jautrs. Pēc dejas sieviete šķita atmetusi piesardzību un koķeti novilka savas lapsiņbrilles, atklājot Nikolo, savas brūnās acis, kuras iepriekš slēpās aiz tumšajiem briļļu stikliem. “ Es esmu izslāpusi, varbūt, iepriecināsiet mani ar, kādu dzērienu? “ “Dārgā, tā noteikti nebūs problēma, smaidīdams atbildēja Nikolo.” Piegājis pie bāra letes Nikolo pasūtīja sev vēlvienu Negroni un savai pavadonei Bellīnī kokteili. Piegājis pie savas šī vakara dāmas viņš ar vienu roku tai galanti pasniedza glāzi un ar otru iepriekš pie bāra noglabātās mimozas : “Tas jums, šajos svētkos, kuri noteikti radīti tieši tādām daiļavām, kā jūs. Starp citu, es būtu ļoti laimīgs, uzzināt, kā jūs sauc.” Meitene noslēpumaini smaidīja. “Dārgais kungs, jūs to vēl neesat nopelnījis. 1 deja ir par maz, lai zinātu manu vārdu. 1 deja, ziedi, kas acīmredzami bija iepriekš gatavoti uz labu laimi un glāze dzēriena arī būs par maz. Ja jūs vēlaties uzzināt par mani, ko vairāk nāksies pacensties.” Nikolo izlikās saskumis, taču patiesībā bija priecīgs. Kāda starpība par meitenes vārdu, viņš tikai vēlējās izbaudīt vakaru un tieši to viņš tagad varēs izdarīt.

Sekojot dejai pēc dejas Nikolo sāka reibt. Ne jau no vismaz 5 Negroni, kas šī vakara laikā bija nonākuši viņa ķermenī. Nē, ne no tiem, bet gan no dīvainas, vēl nepieredzētas sajūtas, kas šo jauno, bravūrīgo itāļu puisi pārņēma pirmo reizi mūžā. Katrs šīs sievietes pieskāriens deju laikā lika viņam trīsēt tā, kā līdz šīm nebija licis trīsēt pat skūpsts. Turklāt, Nikolo joprojām nezināja dāmas vārdu. Viņš redzēja, kā Džuzepe un Paulo viens pēc otra dodas prom ar savām izredzētajām, taču joprojām, turpināja deju pēc dējas baudīt savas pavadones klātbūtni. Sieviete bez vārda pēc viena Bellīnī nebija dzērusi vairs ne malciņa. Kad abi bija nodejojuši “La Bamba” abi vēlreiz piegāja pie bāriņa un Nikolo iedzēra kārtējo Negrīno. Meitene pasmaidīja un pavilka Nikolo aiz rokas durvju virzienā. Nikolo pavērās sievietes virzienā ar jautājošu sejas izteiksmi. “Jūs taču nevēlaties likt dāmai gaidīt,” meitene smejoties koķeti novilka un aizskrēja uz durvju pusi. Nikolo vienā rāvienā izdzēra savu kokteili un skrēja meitenei līdzi. Tas nebija viegli, jo alkohola un jūtu kokteilis tā asinīs bija radījis pamatīgu reiboni un puisis tikko tikdams ārā no telpas sapinās pats savās kājās un nokrita. Meitene uz viņu skatījās un izlikās, ka ņirgājās par Nikolo: “ Un , jūs tad būsiet mans pavadonis. Nāksies vien meklēt citu, sieviete vēlās sev blakus redzēt vīrieti, nevis niedri, kas sabrūk.” Nikolo karstajām to vien vajadzēja. Piecēlies kājās Nikolo satvēra sievieti aiz rokas un lika noprast, ka viņam joki nav prātā. Meitene veikli izvijās no viņa tvēriena un smaidot teica: “ Es zinu, ko tu vēlies jaunais vīrieti. Bet to tu dabūsi tikai tad, ja aizvedīsi mani uz kādu patiešām īpašu vietu.” Nikolo nopūtās. Šī sieviete bija brīnišķīga, taču smags darbs. Nekad viņam nebija bijis tik grūti savaldzināt, kādu dāmu. Parasti pietika pāris glāzes vīna vai kokteiļu, ziedi, varbūt kāda deja un lieta darīta. Bet šoreiz šķita, ka tas nav iespējams. Bet kā Nikolo nevēlējās padoties. Kā, lai padodas ja šī donna belle liek viņa sirdij sisties kā negudrai un viņas pieskārieni un skatiens reibina vairāk kā alkohols?

Nikolo prātā bija 1 vieta, kur aizvest savu izredzēto. Porto Antico viņam glabājās maza laiviņa. Braucot gar krastu austrumu virzienā bija vieta, kur Nikolo vienmēr devās ja vēlējās doties uz pludmali. Viņu tur savlaik veda māte, pēcāk puisis jau tur veda viena vakara izredzētās. Tai vietai bija kāds īpašs sentiments, kas vienmēr nostrādāja un likās īpaši romantisks. Tur arī Nikolo aizveda šo īpašo sievieti. Izlaidis to no laiviņas viņš bailīgi vēroja savu izredzēto, kā tā izkāpj no laivas, nemaz neuztraucoties par to, ka svārki mazliet netīri un viegli noslīdējusi mazliet zemāk arī kleitas lence un mati izspūruši. Viņš bažīgi vēroja, kā uzvedīsies viņa mīļotā, vai šī vieta būs īpaša diezgan. Dāma nogūlās smiltīs un ar roku aicināja blakus. Nikolo pienāca un apsēdās. “Ko jūs tik saspringts? Vieta ir lieliska, taču, lai tā būtu pietiekami īpaša kaut kas mazliet pietrūkst.” Nikolo šokēts jautāja kas. Meitene sāka smieties: “ Nu padomājiet, kas šādā vietā varētu pietrūkt, lai jaunai meitenei tā liktos pietiekami īpaša.” Nikolo bija apjucis, taču tad iedomājās. “Mana dārgā vēlās, kādu dzērienu?” “Nepareiza atbilde, dzērienu man šovakar netīkās, domāju nopratāt, to jau ballē, kad atteicos no dzērieniem visas reizes, izņemot to, kad pati palūdzu.” Nikolo mirkli padomāja: “ Dāma vēlās sveces un ko ēdamu?” Sieviete atkal purināja galvu. “ Dāma vēlās vairāk ziedu?” Sieviete smaidīja, bet purināja galvu. Nikolo jau lēnām sāka izmist. Viņs bija gatavs kaut zvaigznes nonest no debesīm šai sievietei, viņš izdarītu jeb ko, bet tad ja viņs zinātu ko tā vēlās.

Sieviete ievērojot cik saspringts kļuva Nikolo tam maigi noglāstīja plecu: “Sāksim ar to, ka es vēlos zināt mana kavaliera vārdu.” Nikolo klusi nočukstēja savu vārdu. “Otrkārt, es vēlētos dzirdēt jūs dziedam.” Nikolo sāka vilkt klasisku itāļu mīlas dziesmu, kuru viņa tēvs bija dziedājis viņa mammai, kad viņi tikko iepazinās. Meitene pēc dziesmas pavilka Nikolo sev tuvāk. “Un treškārt, es vēlos zināt vai mans kavalieris prot skūpstīties. Ja viņš to prot, tad arī uzzinās manu vārdu.”

Pēc šī sekoja kautrīga lūpu tuvināšana. Parasti tik bravūrīgais un drošais Nikolo jutās, kā nevainīgs puika, kas pirmo reizi skūpstīsies. Viņš baidījās kļūdīties. Kautrīgam, īsam skūpstam, sekoja ilgs, jūtu pilns skūpsts. Kad abi atlaida lūpas meitene nočukstēja pie Nikolo auss: “Mans vārds ir Letīcija Rossī.” Pēc šiem vārdiem vīrietis saņēma nākamo skūpstu. Lēnām tuvojās rīts. Abi mīlnieki joprojām bija, turpat, pludmalē, Nikolo mīļākajā vietā cieši viens otru apskāvuši. Netraucēja ne pavasara pašā sākuma vēsie vēji, ne vieglais sniedziņš, kas birdināja no mākoņiem. Viņiem bija silti tik un tā. Nikolo visu šo laiku meitenei nebija atklājis, kādu faktu, kuru zināja tikai viņa ģimene un tuvākie draugi. 8. marts arī viņam ir svētki. Tieši 8. martā viņs ir dzimis un tas arī bija tas, ko Nikolo pateica Letīcijai: “ Šī vakardiena pamatā ir tava, jo tā ir daiļavu diena. Bet arī es to svinu. Man vakar palika 20 gadi un tu pasniedzi labāko dāvanu, kādu jauns vīrietis var vēlēties –pati sevi” Letīcija tikai pasmaidīja.

Vecais Marčetī nolika papīru, nolika pildspalvu un izgāja no mājām. Viņs devās uz kapsētu ar dzeltenu mimozu pušķi. :”Apsveicu tevi mīļā, 8. martā, manā dzimšanas dienā, tavā dzimšanas dienā un mūsu 56 gadu kāzu jubilejā.” To pasacījis vīrs nolika ziedus pie kapakmens ar uzrakstu “ Letīcija Marčetī – 1940. 08.03 – 2012. 08.03.”

*sieviešu dienas svētki

 Autors: Dark Magician La Festa Della Donna *
0
21

komentāri [4]

Niks: vai ienāc ar
Kārtot komentārus: populārākie | jaunākie | vecākie
Rādīt bildes
exkluzīvais avatars
Medaļa Most WantedMedaļa UberautorsMedaļa Most Wanted
  exkluzīvais 15.05.17 06:27
 
0
0

SAMSS avatars
Medaļa Duraks recidivistsMedaļa Zoles recidivistsMedaļa Zoles 3000 speles
  SAMSS 15.05.17 07:27
 
0
0

  

Trojas Helēna avatars
Medaļa Vampīru klana biedrsMedaļa Ped(r)otrollisMedaļa Burvju klana biedrs
  Trojas Helēna 15.05.17 07:56  
 
0
0
Labi, ir protams dažas neskaidrībās un tā, bet tie ir sīkumiņi kurus var izlabot.

9K116 avatars
Medaļa NostradamsMedaļa TrumpeMedaļa Dienas doma
  9K116 15.05.17 12:15  
 
0
0
Doma laba un dziļa, man patika, tīri tehniskais izpildījums varēja būt labāks. Bet ir ok, un godīgi nppelnīts + no manis.