Ko tikai mēs neziedojam savu bērnu dēļ...6

“Ko tu dotu, lai tava meita šodien atgrieztos mājās drošībā?” es jautāju, sakārtojot savu kaklasaiti.

Viņa skatījās uz trīs bildēm, kuras es biju nolicis uz galda. Vienā no tām viņas meita Sjūzena kāpā ārā no autobusa. Nākamajā viņa spēlējās bērnu laukumā. Un trešajā viņa runāja ar kādu vīrieti busiņā.

“Jebko.” Viņa nočukstēja, asarām līstot pāri viņas vaigiem. “Es dotu jebko.”

“Es dzirdu to bieži. Laimīgā kārtā no tevis es vēlos tikai vienu lietu.” Es atvēru savu portfeli, parādot nazi. “Tavu labo roku.”

Es skatījos uz viņu, mēģinot nolasīt viņas domas. Patiesības mirklis.

Viņa dažas sekundes skatījās, apaušot uz ko parakstās. Drebot, viņa izstiepj savu labo roku.

“Apbrīnojami. Tiešām. Bet lai es tiešām būtu pārliecināts, ka tu tā vēlies, tad tev tas ir jāizdara pašai.” Es gaidīju.

Lēnām, viņa paliecās uz priekšu un paņēma nazi. Viņa dažas reizes dziļi ievilka elpu un tad pacēla nazi.

Viņa kliedza un raudāja, bet viņa to izdarīja. Daži sitieni un roka bija norauta.

“Burvīgi.” Es pasmaidīju, kad viņa saļima uz zemes asiņojot un tverot pēc rokas, kuras nu jau vairs nebija. Es savācu nazi, roku un bildes, un saliku tās portfelī.

“Tas ir aizkustinoši, cik ļoti tu mīli viņu.” Es teicu un es arī to domāju. Es piecēlos, lai ietu.

“Pagaidi!” viņa elsoja. “Kas būs ar manu Sjūzenu?!?”

“Tava meita šodien atgriezīsies ierastajā laikā ar ierasto autobusu, kas ir 15.30. Es pats skatījos viņu tajā iekāpjam.” Viņa skatījās uz mani, acīm plati ieplestām. “Tu taču nepadomāji, ka es viņu savācu? Es nekad nenodarītu pāri bērnam. Es neesmu tāds briesmonis.”

***

Citi interesanti raksti manā profilā.