local-stats-pixel fb-conv-api

Ko pateica zaglis jokdarim...0

89 0

(Par dziesmu tekstiem un literatūru)

2016. gada Nobela prēmija literatūrā ir piešķirta Bobam Dilanam - folkmūziķim, dzejniekam, khm, pēc vecās terminoloģijas, cīnītājam par mieru visā pasaulē, galu galā čalis pinies ar Džoanu Baezu, kas Padomju laikā skaitījās Miera lakstīgala, un iemācījis "Bītliem" smēķēt "zāli", - kurš esot piešķīris jaunu poētisko izteiksmi dižajai amerikāņu dziesmas tradīcijai...

Kas ir vismaz dīvaini, manuprāt, un mazliet liekulīgi, jo dziesmu lirika nekad nav tikusi pielīdzināta literatūrai un uzskatīta par dzeju. Loids Grosmans septiņdesmitajos rakstīja, starp citu, atsaukdamies uz to pašu Dilanu, ko viņš nodēvē par amerikāņu “vadošo dzejnieku” un tad piezīmē: “Protams, Dilans ir dzejnieks tādā pašā nozīmē kā visi citi popliriķi, taču termins “dzejnieks” netiek bieži lietots, runājot par popdziesmu autoriem, tāpat kā to nelieto, lai apzīmētu tos, kuri raksta reklāmas rīmes suņu barībai un ziepju pulverim. Kad vārds “dzejnieks” tiek lietots, lai raksturotu Dilanu, tas nozīmē, ka viņa lirika ir ievērojami literārāka un sarežģītāka nekā lielākā daļa pārējās poplirikas. Dilanam patīk vārdi, viņš tos labi izprot un labi lieto, un neapšaubāmi ir viens no labākajiem popdziesmu autoriem. Iespējams viņš ir kā literāra bāka neliterārā auditorijā, tomēr tomass Eljots viņš nav.”

Savukārt viens no "the Guardian" atzītajiem dzejniekiem Saimons Ārmitidžs saka: "Dziesmu tekstu sacerētāji nav dzejnieki. Vai arī dziemas nav dzejas teksti, ko es varētu piezīmēt. Taču, faktiski, dziesmas bieži vien ir neizdevušies dzejoļi. Atņemiet mūziku, un tas, kas paliek, parasti ir neveikla radošuma piemērs, kurā ir daudz nesakārtotu zilbju, banālu atskaņu, nodrāztu klišeju un viegli pārprotamu (mixed) metaforu."

Vispār jāatzīst, ka situācija ir diezgan savdabīga. Tradicionālā dzeja mani nekad nav īpaši saistījusi, jo tā priekš manis ir pārāk kanonizēta, pārāk plakani konstruēta, veidota ar pārāk steriliem izteiksmes līdzekļiem, jo tajā galvenais ir estētiskais moments, diemžēl - tas, cik skanīgi ir savažoti kopā vārdi un cik veiksmīgi ieslodzīti atbilstošā pantmērā. Tā ir salīdzinoši iepriekšparedzama, kaut arī man ir gadījies uzdurties patīkamiem izņēmumiem, cik nu sanācis to spaidu kārtā lasīt - filfakā bez tā neiztikt, un ļoti bieži tajā trūkst pārsteiguma momenta: neredzu jēgu izburties cauri kādiem padsmit garlaicības kožu saēstiem dzejoļiem, lai piepeši pamanītu uzspīgojam pāris rindiņas, kuras būtu vēlēšanās pārlasīt vēlreiz. Man, protams, var oponēt dzejmīļi, taču tas ir tikai mans subjektīvais viedoklis. Taču, kā jau es rakstīju kādus desmit gadus atpakaļ: "Objektivitāte allaž ir bijusi stereotipiskāko subjektīvo viedokļu summa".

Pēdējo divdesmit un vairāk gadu laikā mani tā nopietni nav ieinteresējis neviens dziedonis, kas nespētu pareizajā secībā salikt kopā vismaz trīs vārdus. Okay, par to satriecošo krapu, ko es, vai slapja palikdama, klausījos tīņa gados, Fancy dziesmas "Slice Me Nice" teksts vien ir ko vērts, labāk paklusēšu, jo tā nelāgi gribas pārmest krustu un pār plecu nospļauties. Tāpēc, paturot to visu melnā un sarkastiskā piemiņā, šobrīd vēl jo vairāk pantojumi a la: "She loves you, yeah, yeah, yeah, yeah," vai arī - I beg your pardon, bet man tiešām ir izkritis no prāta, kuram ģēnijam pieder šīs neaizmirstamās rindas: "What is love? What is love? Baby don't hurt me, baby don't hurt me no more..." - mani pie labākās gribas nekādi nespētu uzvilkt. Un palūgšu ievērot, ka abos minētajos piemēros ir izmantots vairāk vārdu nekā vēlamie trīs.

Minētais Bobs Dilans gan nekad nav bijis kaut kas, ko es klausītos ar vaļā paplestu muti. Kaut arī daži teksti ir ļoti labi, es par viņu vairāk zinu vairāk pēc pārlikumiem. "Guns 'n' Roses" vai arī Džimijs Hendrikss, kas man, nekad nav paticis. "Knocking On Heavens Door" man vairāk saistās ar kādu lielisku vācu filmu.

Ko mēs reāli saprotam ar lieliskiem dziesmu tekstu autoriem faktiski ir mīkla mums pašiem. Piederu pie cilvēkiem, kas nemēdz atjaunināt savu playlist gadiem. Taču, tiem, kas satraucas par to, vai es esmu psiha, kā viens raksts apgalvoja, varētu pateikt, ka "Guantanamo radio", precīzāk - "Manchester Key 103", ko atskaņo darbā, tur mani lietas kursā par dziesmām, ko es noteikti negribētu klausīties, ja tā būtu mana brīva izvēle. Pēdējā laika shitlist stabili ir pievienojies Robbie Williams "Party Like a Russian".

Protams, lai arī man liekas, ka Bobs Dilans ir neganti pārvērtēts, es esmu priecīga par viņam piešķirto balvu. Jo pēdējo gadu laikā, nepasūtu grāmatas no Latvijas, tāpēc spriežu pēc tā, kas ir publicēts internetā, ka pēdējos gados dzeja ir visai daudz pietuvinājusies/nloaidusies līdz labākajiem dziesmu tekstiem.

Un, tā mierīgi padomājot, es šobrīd nemāku teikt, cik pārvērtēts uz šo brīdi ir mazais, muļķais Alekss Tērners...

89 0 0 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000