Ķēdēs (38)5

Manas asaras beidzās relatīvi ātri. Es zināju, ka arī Railijs ir aizmidzis, un negribēju viņu pamodināt, tāpēc lēnām izlīdu no gultas un devos uz tualeti, lai noskalotu seju. Kad tas bija izdarīts, paņēmu savu Amerikas telefonu un devos lejup pa kāpnēm, kur uz milzīgā dīvāna pamanīju visus draugus, kuri bija aizmiguši smieklīgās pozās. Un tad man pielēca, par ko Railijs runāja, sakot, ka viņi nav draugi, viņi ir ģimene. Un es šos cilvēkus ļoti mīlēju..

Pie ledusskapja atradu zīmīti no Esmes, ka viņai ir brīvdienas, un pasmaidīju. Sagatavoju sev kafiju un ķiršu jogurtu, atradu pleijerīti, ko biju nopirkusi kādu atpakaļ, ieliku austiņas ausīs, uzlēcu ar dibenu uz letes un, dzerot kafiju, klausījos Lanas Del Rey dziesmu “Ride”. Šūpoju kājas, lēni dzēru kafiju un ieklausījos katrā vārdā.

Jo kad cilvēki ir priecīgi, viņi dzird mūziku. Kad viņi ir skumji, viņi ieklausās vārdos.

Man sagribējās palasīt kādu grāmatu. Tad vēl doties vizītē pie ārsta. Nopirkt kaut kādus našķīšus un atpūsties pie televizora ar manu jauno ģimeni. Man jādzīvo tālāk. Man jātiek prom no Artūra un Melānijas, un atmiņām par viņiem.

-Hei,- Reičela mani uzrunāja un uzlika man roku uz pleca,- Tev viss labi?- draudzene bažīgi jautāja. Pamāju ar galvu un pasmaidīju,- Nemelo man.

-Man sāp mugura no dunčiem, ko man draugi sadūruši mugurā, Reičela,- es sacīju un centos neizplūst asarās,- Cilvēki, kam uzticos, mani pieviļ, pamet, piekrāpj un aiziet…

-Mīļā,- draudzene mani apskāva, un es dzirdēju, ka Reičela izplūst asarās,- Mīļumiņ, mēs esam tava ģimene. Mēs tev un mazulim vienmēr palīdzēsim. Nedomā par tiem, kas tev dara pāri,- draudzene mierināja,- Mēs tevi ļoti, ļoti mīlam. Un neļausim nevienam tev darīt pāri.

Es apskāvu draudzeni ciešāk un izraudājos. Tas nebija godīgi, ka man bija tik ļoti daudz jāraud. Reičela sacepa visiem pankūkas un sagatavoja maizītes, kamēr es dzēru kafiju un centos savākt sevi kopā.

-Ko šodien darīsim?- Reičela jautāja, cepdama vēl vienu pankūku “kravu”.

-Nezinu, man gribas aiziet pie ārsta, nokārtot visas formalitātes.  Un vēl uz grāmatnīcu..

-Ak..- Reičela sacīja, šķiet, būdama vīlusies,- Railijs..

-Ko Railijs?-

-Neko, gan jau pats pateiks,- draudzene man piemiedza ar aci,- Man šķiet, ka tu viņam sāc iepatikties. Viņš iepriekš nevienu nav tā uzmanījis. Viņš tevi sargā,- Reičela sacīja,- Viņam sen nav bijušas attiecības. Pēdējās viņš pieķēra savu dāmu gultā ar citu, un pēc tā viņš nav vairs uzņēmies nekādas saistības. Kad viņš parādījās pie mums, viņš gandrīz vispār nerunāja. Viņš mūždien bija pūcīgs un īgns, un jauks tikai pret savu brāli. Džass teica, ka Lea, Railija bijusī, viņu iznīcinājusi. Taču, kad vakar Džastins redzēja, ka viņš tev seko, viņa sejā bija nolasāma tāda kā cerība..? viņam tu sāc patikt.

-Reič, tā nav,- es liedzos,- Railijs teica, ka tas nav randiņš…

-Viņš vienkārši ir..- Reičela iekoda lūpā,- Cērtams kociņš.

-Tad ej un cērt,- es iesmējos un nočiepu viņai pankūku,- Paldies par brokastīm.

Draudzene norūcās, un es devos augšā parunāt ar Railiju. Es nedrīkstu viņam nodarīt to, ko Artūram. Es viņam neļaušu sevi mīlēt.

Ceru, ka nav par vēlu…

Kad grasījos atvērt durvis, pamanīju, ka draugs jau ir nomodā, saģērbies un man veltīja smaidu, kas bija tik mīļš, ka man visi vārdi iesprūda kaklā. Es sen nebiju redzējusi kādu, kas uz mani lūkotos ar tik mīļu skatienu…

-Nāc, ejam,- Railijs sacīja,- Man ir grandiozi plāni šodienai…

-Railij, man ar tevi jārunā,- es lūdzu, taču viņš neklausījās.- Ko tu dari?

-Es tev teicu, tas būs kas grandiozs,- viņš solīja.- Un tagad piedod man par šo.

-Par ko?- es vaicāju un tad man nozibēja melns gar acīm.

----

Es pamodos mašīnā un man kaut kas bija aizsiets priekšā acīm. Noņēmu traucēkli un apžilbu no spožās saules. Atcerējos, ka Railijs bija kaut kā mani “izslēdzis”, un kļuvu dusmīga kā elle. Izkāpu no mašīnas un devos viņa virzienā, kur viņš ar kādu runājās. Nu viņš man dabūs.

Nevarēju izdomāt, pa kurieni sist, pa žokli vai vēderu, kad sadzirdēju viņu sarunu.

-Simts tūkstoši, nopietni, Grej?- puisis vaicāja. Es apstājos un iesprudzos. Neviļus aizdomājos par “Greja piecdesmit nokrāsām”, un lēnām devos viņu virzienā,- Tu domā, ka esi tik labs?

-Jā,- Railijs pārliecinoši sacīja,- Man līdzi ir talismans.- viņš man uzsmaidīja. Pamanīju, ka viņa mašīnas atslēgas rēgojas ārā pa krūšu kabatu un nolēmu viņam atriebties.- Troj, tā ir Laura. Laura, Trojs, dragreisa rīkotājs.

-Čau,- Trojs sveicināja,- Tu arī brauksi?

-Nē,- Railijs stingri atbildēja, vienlaikus ar mani, kad teicu..

-Pie velna, jā..-

Taču tad Railijs mani satvēra aiz rokas un pavilka sāņus.- Ko tu dari, Laura?- viņš vaicāja.

Nolēmu izmantot savu šarmu un pasmaidīju, apmulsinādama puisi, kad grasījos tuvināt savas lūpas viņējām, ātri paņēmu atslēgas un, kamēr puisis nebija attapies, aizskrēju uz mašīnu, un ieliku mašīnu aizdedzē.

Lai sākas spēles.