Ķēdēs (35)2

Uzzinot jaunumus, šķiet, visi bija daudz satrauktāki par mani. Džass un Reičela bija sasaukušu visus, ko zina, un nolēma improvizēti izveidot ballīti par godu lielajam notikumam. Tika runāts par to, kā manu mazuli sauks, kas būs krustmātes un  krusttēvi, un kur būs mazā istaba. Sākumā es visus uzklausīju ar smaidu, taču ar laiku man palika grūti no domas, ka visi ir tik priecīgi, izņemot mani. Iespējams tāpēc, ka viņi nebija šī bērna vecāki. Viņiem tas bija prieks par draudzeni, nevis reālā dzīve.

Manam bērnam nebūs tēva. Artūrs neuzzinās. Pēc tā, ko viņš man nodarīja, viņam nav tiesību ko tādu zināt.

Kad jutu asaras saskrienam acīs, sameloju draugiem, ka eju uz tualeti, lai gan izgāju ārā uz terases otrajā stāvā, atbalstījos ar rokām pret margām un lūkojos tajā, kā Ņujorka slīkst naktī. Šīs tagad bija manas mājas. It viss, ko vēlējos. Man bija jauna dzīve, jauni draugi, lielisks darbs. Tas bija tas, ko es vēlējos. Vismaz tā man šķita.

Bet tagad mana dzīve ieņēma jaunu pagriezienu. Iepriekš, kad man ienāca prātā doma ietupināt Artūru aiz restēm par izvarošanu, es nebiju aizdomājusies, ka patiešām vēlētos būt māte, jo nezināju, ka tas reāli notiks. Taču tas notika, un te nu tas bija. Desmit grūtniecības testu apliecinājums.

Jā, man būs bērns. Man būs kāds par ko cīnīties, un kā dzīvi pasargāt no tām kļūdām, ko pieļāvu savējā. Taču, manam bērniņam nebūs tēva. Jā, viņam būs ģimene, taču tēvs ir ļoti nozīmīgs bērna dzīvē.. Un Artūrs.. viņš nav to pelnījis zināt. Viņam tas nav jāzina.

Šī ir mana iespēja. Es sev iegalvoju. Man ir iespēja paturēt daļu no tā, ko nevaru dabūt.

Aizvēru acis un centos šo domu iekalt galvā. Paralēli tam galvā jaucās domas par dzemdību sāpēm, jaundzimušo pēkšņās nāves sindromu un spontāno abortu. Piebilde- nav jauki, ja vecāki ir ārsti. Piebilde numur divi: nav jauki, ja tu zini pārāk daudz no tā, ko tev nevajadzētu zināt.

Apsēdos uz krēsla un centos elpot vienmērīgi. Nekas tāds nebūs. Es sev sacīju. Viņš vai viņa būs vesels mazulis. Es viņu nezaudēšu. Es neļaušu sev viņu zaudēt. Tas ir labākais, kas manā dzīvē ir noticis..

-Vai tev nav auksti?- Railijs, Džastina vecākais brālis, jautāja, ieraugot mani te. Puisim mugurā bija džemperis ar “Lakers” logotipu un viņš, nesagaidot manu atbildi, to pasniedza man,- Ir vēss. Nesaaukstējies. Tas tavā stāvoklī nav tas labākais.

-Paldies, Railij,- atteicu un uzvilku džemperi mugurā. Pat nebiju pamanījusi, ka man ir tik auksti. Džemperis bija patīkami liels, silts, mīksts un ērts.- Kāpēc neesi ar pārējiem?

-Pamanīju, ka tu noskumi, un aizgāji prom,- puisis godīgi atteica,- Viņi ir tik ļoti aizrāvušies ar tavas nākotnes plānošanu, ka aizmirsa par tevi,- Railijs sacīja,- Piedod par to.

-Nekas,- es atteicu,- Es saprotu. Ne kuru katru dienu svešiniece uzrodas, iegūst jaunus draugus un uzgrūž bērnu.

-Hei, hei, hei,- Railijs mani pārtrauca,- Tā viss nesaki. Mēs esam par tevi ļoti priecīgi.

-Paldies,- es pasmaidīju,- Tas tiešām ir jauki, ka ir īsti draugi.

-Ģimene, Laura,- Railijs izlaboja un paskatījās pār plecu. Sekoju viņa skatienam un pamanīju pārējos sēžam uz dīvāna un smejamies. Pat Esme bija paņemta bariņā un priecājās kopā ar draugiem. Pamanīju ar kādu mīlestību Railijs uzlūko draugus un noticēju viņa vārdiem,- Šie cilvēki nav draugi . tie ir brāļi un māsas. Tie kritīs un celsies par tevi. Tā ir spēcīga saikne,- viņš palūkojās uz mani,- Tādi cilvēki ir retums. Tāpat kā tu.

-Ko es?- apmulsusi vaicāju,- Nu ko es atkal izdarīju?

Railijs iesmējās,- Tu esi tāda pati kā viņi. Tāpēc jau tik viegli tev pieķērāmies un pieņēmām tevi bariņā. Jo tu esi savējā.

-Paldies, nezinu, kuro reizi to saku, Railij, bet tiešām, paldies.-

-Es tikai saku, ko domāju,- Railijs atteica,- Vai sasili?

-Jā, ir labi,- godīgi atteicu,- Kāpēc jautā?

-Nāc,- viņš pastiepa roku,- Gribu tevi kaut kur aizvest un ko parādīt. Vai vēlies?

-Protams,- atteicu un sekoju puisim līdzi.- Un kas tas īsti būs?

-Kaut kas satriecošs,- Railijs apsolīja.

-Izklausās pēc bleķa,-

-Tici man, tu tā neteiksi, kad to ieraudzīsi,- viņš atteica,- Nāc, citādi nokavēsim.

Nobolījusi acis, devos viņam līdzi, un tad pamanīju, ka viņam ir identiska mašīna kā kādam, ko pazinu.

-Skaista mašīna,- es sacīju, lūkojoties uz pazīstamo marku. Nu tiešām tagad šī mašīna man visur rēgosies.

-Tā ir mana tēta,- Railijs sacīja.- Savējo sadauzīju.

-Cik neveikli,- sarkastiski sacīju un apsēdos viņam blakus. Railijs apsēdās vadītāja krēslā un domīgi vērās uz priekšu, bet nesāka braukt,- Kas noticis?

-Laura,- viņš mani uzrunāja,- Vai tu man uzticies?

-Protams, uzticos, kāpēc jautā?- es vaicāju.

-Tāpēc, ka gribu pārliecināties, vai tu saki taisnību,- Viņš atteica un pasmīnēja.

-Kā to saprast?-

-Redzēsi,- viņš atteica un sāka braukt. Un tad, kad es to ieraudzīju, sapratu, kāpēc viņš man to jautāja.

-Tu to nopietni?- es šokēti vaicāju. Nu, jāatzīst, mana sirds sāka sisties mazliet ātrāk. Nebiju gaidījusi neko tādu..

-Pilnīgi,- viņš atteica un pasmīnēja,- Nobijies?- viņš pacēla uzacis uz augšu un uz leju kā multfilmu varonis, un es valdījos, lai nesāktu smieties. Taču tad kļuvu nopietna. Biju gājusi gana daudz kam cauri, lai pateiktu..

-Man vairs ne no kā nav bail,- es atteicu.