Ķēdēs (34)5

Es biju morāli un fiziski pārgurusi. Nekavējoties pēc tam, kad biju nodevusi asinis, devos atpakaļ uz lidostu, kur mani gaidīja vecāki, šoreiz, lai atvadītos uz daudz ilgāku laiku. Asaras jau sen bija beigušās, jo es aptvēru, ka šīs patiešām ir ilgi gaidītās beigas. Starp mani un Artūru viss bija beidzies.

Viņš mani ienīda.

Man būtu labpaticis, ja viņš mani nosauktu trīsstāvīgos vārdos un pamestu mani, nevis klusībā mani ienīstu un vainotu pie notikušā. Jā, es apzinos savu vainu, taču, zinot to, ka viņš mani tālab ienīst, bija grūti aprast. Bija viena lieta, ka es sevi ienīdu. Pavisam cita, ka mani ienīda viņš. Tas bija daudz ļaunāk.

-Laura,- mamma mani pasauca, kad biju iegājusi terminālī. Viņa mani apskāva, un es nejutu neko, izņemot viņas ķermeņa siltumu pret manu mēteli. Es jutos… mirusi.- Laura, vai tev viss ir labi? Tu esi tik bāla,- mamma uzlika man plaukstas uz vaigiem,- Rihard, atnes viņai saldu kafiju. Viņai ir zems spiediens,- mamma sacīja tēvam,- Nāc, apsēdies.

Es vienkārši gāju viņai līdzi, ļaudama viņai mani vest. Manī nebija nekādu domu. Es vienkārši jutos kā līķis.- Mammu, nevajag,- es sacīju un jutu, kā man sāp plaušas,- Man būs grūtāk aizbraukt,- es klusi sacīju.

Mamma saprotoši pamāja un man šķita, ka samanīju viņai asaras acīs,- Man gribētos, ka tu paliec, bet es saprotu. Mēs saprotam,- viņa palaboja,- Tur tev būs labāk. Tikai ceru, ka kādreiz atgriezīsies.

-Tava kafija,- tētis pasniedza man papīra krūzīti un es jutu siltumu pirkstos. Vai es biju tik nejūtīga vai man tiešām bija tik auksti?- Ko tu esi izlēmusi, Laura?

-Es došos turp, kur mani gaida,- es sacīju. Abi aizdomājās un saskatījās,- Es nerunāju par jums,- es noteicu,- Es vienkārši gribu būt prom no… viņa.

-Mēs saprotam,- tētis ieliecās ceļos manā priekšā,- Tu esi gudra meitene. Un spēcīga. Tu tiksi tam pāri.- tētis iedrošināja un mani apskāva.

Un tad ledus manī sakustējās. Es pirmoreiz jutu, ka tētis mani apskauj. Viņš nekad nebija mani apskāvis. Es jutu, ka mana sirds atkal sāk sisties un apskāvu viņu ciešāk, sākdama raudāt kā mazs bērns.

-Viss ir kārtībā,- tētis mani mierināja,- Viss būs labi, meitiņ. Mēs tevi mīlam.

-Tēti,- es nošņukstējos,- Tu mani apskāvi..

-Es nekad neesmu bijis labs tēvs,- tētis sacīja un noglauda man galvu,- Vienmēr darbs, darbs, darbs… es nekad neesmu aizdomājies par tevi. Jo tu vienmēr esi bijusi kā mazs pieaugušais..

-Tev jāapskauj meita biežāk, Rihard,- mamma mīļi aizrādīja tētim un arī mani apskāva.

-Man tūlīt sāksies iekāpšana,- es sacīju un palūkojos uz tablo. Es jau tā biju pārgurusi. Nezinu, kā izvilkšu vēl divus reisus ar pārlidojumu,- Es jūs mīlu.

-Un es jūs,- es noteicu un paņēmu no vecākiem savas mantas. Ejot prom, es pat neatskatījos. Atstāju sev visu aiz muguras un devos stāties rindā, lai iečekotos lidmašīnā. Ļāvu visām skumjām palikt te, un devos tālāk uz muitu.

----

Ņujorkā lija. Kā jau vienmēr. Taču es jutos daudz maz mierīga. Lidmašīnā biju kaut nedaudz pagulējusi, un pārējo laiku biju noskaidrojusi domas. Man bija jācīnās. Tas, ka es zaudēju cīņu, nenozīmēja, ka es zaudēju karu. Es būšu laimīga. Es sev to apsolu.

Kad nonācu mājās, Esme bija pārsteigta, un mani pat apskāva. Viņa gatavoja vistas enčiladas, ko apsolīju nogaršot, pēc tam, kad devos pārģērbties. Iegāju ātrā dušā, matus sapinu bizē, uzvilku lengingus un krekliņu ,un devos lejā, kur gardi smaržoja pēc vistas un saldajiem pipariem.

-Te būs,- Esme man pretī nolika šķīvi ar ēdienu,- Kā lidojumi?

-Ļoti nogurdinoši,- es sacīju un nožāvājos. Joprojām nejutos ļoti atpūtusies,- Vai varu palūgt stipru melno kafiju?

-Protams,- Esme atteica. Klusumā ēdu un centos neatslēgties, kad dzirdēju, ka kāds ienāk pa durvīm. Zināju, ka tā ir Reičela pēc papēžu klaboņas, tāpēc lieki neiespringu. Meitene te bija ļoti gaidīts viesis.- Sveika, Reičela, kā jūtamies?

-Paldies, Esme, labi,- Reičela atteica,- Ja vien man nebūtu no instagrama jānoskaidro, ka mana labākā draudzene ir atpakaļ štatos,- viņa nobolīja acis manā virzienā,- Būtu daudz labāk.

-Piedod, Reič,- es atvainojos,- Tie pārlidojumi un problēmas mājās mani izsita no sliedēm.

-Nu labi, vienalga,- Reičela atmāja ar roku,- Nāku pie tevis ar nopietnu jautājumu.

-Kādu?- es iesmējos. Reičela piesarka un es apjuku. Vai šī meitene maz mēdza sarkt?

-Man vajag aizņemties drēbes,- draudzene lūdza. Nu es biju galīgi apmulsusi.- Man vajag pārģērbties.

-Ā, protams,- es sacīju. Draudzenes taču mainījās ar drēbēm. Pateicos Esmei par pusdienām un paķēru līdzi kafijas krūzīti un abas uzkāpām augšā,- Saki man, kam tev drēbes?

-Man sākās mēnešreizes,- draudzene kautrīgi atteica. Nākamajā brīdī krūzīte izkrita man no rokām un sašķīda gabalos. Melnais, siltais šķidrums samitrināja man zeķes.- Laura, kas notika?

-Man mēnešreizes kavējas,- es atteicu un bailēs pieliku roku pie vēdera.- Bet tests uzrādīja negatīvu..

-Es skrienu uz aptieku,- Reičela sacīja un apsēdināja mani gultā,- Gaidi mani te. Un saglabā mieru, mēs tev palīdzēsim.- viņa apsolīja un aizskrēja. Es uzliku rokas uz vēdera, aizvēru acis, un lūdzos.

Man būs kāds par ko cīnīties.