Ķēdēs (32)1

Es nesaprotu, kā mans telefons pats no sevis ieslēdzās, taču vienalga pieliku klausuli pie auss, otru ausi aizsegdama ar plaukstu, lai dzirdētu, kas zvanītājam sakāms. Es klausulē dzirdēju vien neskaidru murdoņu, jo mašīnas brauca ļoti, ļoti skaļi. Atvainojos zvanītājam un pamanīju, ka zvanījusi mana māte. Sajutusi augošu nemieru pakrūtē, atvainojos draugiem un devos prom no tribīnēm, atzvanīdama mammai. Viņa man nekad nezvanītu darba laikā, ja vien tas nebūtu kas svarīgs. Pat ņemot vērā laika zonu starpību.

-Laura,- mamma uzreiz atbildēja pēc otrā pīkstiena,- Kur tu esi?

-Ar Džastinu un Reičelu mašīnu sacīkstēs. Kas noticis, mammu?- es ieklausījos,- Vai tu raudi?

-Mīļā, es zinu, ka tev ir darbs, un tas viss, bet Artūram tu esi vajadzīga,- mamma nošņukstējās.

Artūram es esmu vajadzīga? Kāpēc?

-Kas noticis, mammu, saki man!-

-Artūrs bija aizbraucis kaut kur prom. Te Latvijā ir pamatīga ziema. Viņš apžilba no sniega un spožās gaismas un notika sadursme. Viņš pašlaik ir Stradiņa slimnīcas reanimācijā. Viņš nemostas..-

-Es braucu, ar pirmo reisu,- es sacīju un jutu, ka man paātrinās sirdsdarbība,- Vai viņam pārlēja asinis?

-To asiņu trūkst,- mamma sacīja,- Tāpēc jau es tev zvanu, meitiņ. Viņš tomēr ir daudz darījis mūsu labā, un tu esi vienīgā, kas var viņam palīdzēt,- mamma skumji sacīja,- Un mēs pēc tevis ilgojamies…

-Mammu, es negrasos atgriezties,- es sacīju un devos uz mašīnu,- Lūdzu, atsūti man laikus, cikos ir lidmašīnas, un pārlidojumi no citām valstīm.- atvienoju sarunu un apsēdos pie stūres. Saņēmusi spēkus, sāku braukt un atradu blakus noliktu Bluetooth austiņu, kuru aizāķēju aiz auss un piezvanīju Džasam. Es zināju, ka, ja es būtu pateikusi iepriekš, viņi būtu mani aizturējuši un nelaiduši prom.

-Tava mašīna uzvarēja,- Džass pārkliedza fona troksni,- Kur tu esi? Mēs braucam svinēt!

-Džass, tagad man nauda ir pēdējais, kas interesē,- es sacīju, un jutu asaras acīs. Man tik ļoti negribējās pamest šos cilvēkus, kam biju pieķērusies.- Man ir steidzami jādodas mājās. Ir notikusi ārkārtas situācija.

-Bet tu taču atgriezīsies, vai ne?- Džass cerīgi vaicāja. Iekodu lūpā un paskatījos ārā pa logu.

-Jā, Džastin. Es atgriezīšos,- es apsolīju,- Man tikai vajag tikt galā ar vienu pēdējo savu dēmonu.

-Lai veicas. Un… mēs tevi gaidīsim,- Džass noteica un es sadzirdēju skumjas viņa balsī,- Ja mēs kā varam palīdzēt, tikai saki.

-Neapšaubāmi,- es noteicu,- Klau, Džass?

-Jā?!-

-Es atstāšu biļeti pie Esmes. Nu to, ko vinnēju totalizatorā. Izballējaties kārtīgi,- to sakot, noslaucīju asaras,- Man jūsu ļoti, ļoti pietrūks..

-Un mums tevis,- Džass sacīja,- Un to naudu es izņemšu, bet mēs netērēsim. Tā ir tava nauda, Laura.- puisis atgādināja,- Labi, netraucēšu tev braukt. Kas esi etvijā, uzzvani, vai kaut kā tā.

-Latvijā, Džass,- es iesmējos,- Paldies tev par visu.

-Nav par ko. Tā draugi dara,- Džass sacīja un mēs reizē nolikām klausuli. Apstājos pie mājas, noslaucīju acis un apņēmīgi devos iekšā. Tātad, Latvijā bija ziema. Man vajadzēja daudz, daudz siltākas drēbes. Esme tobrīd gatavoja, un mani pat nepamanīja. Labi, man bija jākoncentrējas uz galveno. Sastādīju domās tādu kā sarakstu.

Pirmkārt, man vajadzēja ātru dušu, tad drēbes, līdzi ņemamās lietas, un uz lidostu. Divreiz nedomādama, novilku drēbes un skrēju uz dušu, kur pirmo reiz nomazgājos tik ātri. Mitros matus sapinu bizē, mugurā uzvilku džinsus, botes un brūnu džemperi, kā arī naģeni un saulesbrilles, jo Ņujorkā bija visai silti. Somā sametu pašu nepieciešamāko un sadzirdēju telefonā pīkstienu, kas bija ziņa no mammas.

Man nebija daudz laika. Es sev atgādināju un, pārbaudījusi, vai man ir viss, kas vajadzīgs, devos lejā, kur mani sagaidīja Esmes bažīgais skatiens. Arī pāri maniem vaigiem sāka līt asaras un es viņu apskāvu.

-Tu dodies prom?- Esme skumji vaicāja un es pamāju,- Tieši pagatavoju tev sviestmaizes. Laikam, kā zinādama.

-Es būšu atpakaļ,- es apsolīju un sabučoju Esmi uz vaigiem,- Man ir jāskrien.

-Ņem,- Esme man pasniedza papīrā ietītu sviestmaižu paciņu,- Ar tukšu punci braukt nav prāta doma.

-Paldies, Esme,- es vēlreiz pateicos un, izķeksējusi vienu sviestmaizi, skrēju uz mašīnu. Laiks pašlaik nebija manā pusē.

Nometu somu uz blakussēdētāja krēsla un sāku braukt tik ātri, ka man bija vienalga.

Lūdzu, turies. Es pie sevis noteicu. Es neļaušu tev aiziet. Tu man esi vajadzīgs. Un es tevi mīlu. Artūr, piedod man.