local-stats-pixel fb-conv-api

Kažociņš. Sarkanās šūnas; nobeigums0

24 3

Pirmā daļa: http://www.spoki.lv/literatura/Kazocins-Iesakums/435536

Otrā daļa: http://www.spoki.lv/literatura/Kazocins-Augsup-un-lejup-ar/435538

---

Mums tātad pienācās būt viņa istabā, un, man par sākumā patiesu izbīli, viņš nemaz nepaglaudīja Rotenu. Tas ir, viņš pārlaida plaukstu - plaukstu, par kuru es atdotu desmit rotenus un piecas mārādiņas - viņš pārlaida baltos, trīcošos pirkstus pār Rotena kontrastējoši ironiski tuklo skaustu, un vienubrīd žurks pieslējās ar īsajām, manās drēbēs sakarsušajām kājelēm augšup uz viņa ceļgalu. Viņš īstenībā nemaz pa īstam neglaudīja žurku. Viņš neskatījās arī uz Māru; viņa bija acīmredzami pārgurusi, piemetusies uz viņa gultai blakus esošajiem – matračiem? Vai varbūt īsiem spilveniem? Kam tik īsi spilveni, es domās kliedzu, un, lai labotu to, ka viņš vairs negrib žurkuli, no kabatām palaidu zaļās un sarkanās peles. Astes viņām joprojām bija baltas, bet viņš ne par to, viņš teica, lai es viņām uzlieku burku – Māra to izdarīja, tas izskatījās pēc stikla kupola ar divu veidu luminiscences avotu, tā burka ar divkrāsu žurkām apakšā.

---

Es nezināju, ko darīt, un paskatījos viņam acīs. KAS.

NU KAS? Viņš neteica, viņš pakustējās, tas bija man, tas viņa NUKAS?!!! NUKAS??! Viņš kustās tā, kā neviens no jums, kustīgajiem, nekustās, kas arī varbūt nav labojams ne vienā, ne otrā pusē, un nebūtu arī svarīgi, ja vien citi kritēriji nebūtu... Bet vecā graudu kaltē nav nekādu kritēriju. Es pat teiktu, ka no visiem zēniem šis ir visgudrākais, ļaunākais un nežēlīgākais. Māra teiktu, ka labi, ka mēs esam ārā no tā s**da džipa. Lai gan nē, viņa netiektu s**da, viņa paglaudītu lieku žurkuli tā vietā. Šobrīd viņa neko vairs neglaudīja.

---

TAD, KAD ES LŪDZU ATSTĀT ŽURKU, MAN VIŅU VAJADZĒJA, viņš teica. Tagad tev viņu nevajag, es nolasīju. Es noskatījos, kā žurķis pavandīja istabu, uzkāpa pultij, piebāza degunu… nē. Viņš pagrieza skaļāk; joprojām nesaprotu, no kurienes siena kaltē dzīvojošam invalīdam – ja mēs gribam būt tikpat ļauni, tad nosauksim īstajā vārdā – no kurienes cirtainam kroplim ar sievietes lūpām, veča balsi un jaunavas ķermeni, kā viņš viens no mazotnes, kā pats sacījās, kā varēja uzbūvēt sub- un stereo, un kameras, un trosīšu ceļu augšup-lejup. KAS TEVI PAMETA, es nepajautāju.

Es pirmoreiz neatstāju žurkuli, lai arī viņš gribēja. Es todien atradu daudzus iemeslus, kāpēc tā ir mana žurka, kāpēc es nekad nepārgulēšu ar bāreni graudu kaltē, kāpēc uz mani nevajag skatīties tā, un tieši dēļ tā mēsla, ko es viņam sarunāju, apsolīju atgriezties un uzdāvināt viņam savu žurku un vēl kaut ko , ko nu varēšu piedevām.Viņš nenormāli kliedza toreiz, viņš teica, ka es iedomājoties, ka varu neatgriezties. Paradoksāli, es toreiz to ne tikai iedomājos, bet biju pilnībā pārliecināta. Sēdi savos &%@$, bērns.

Jums vajadzēja redzēt, kā viņš uzmeta lūpu toreiz. Bet mums nav tā laika vairs, un viņš ir izaudzis, izaugušas ir šūnas viņa acs ābolā, tās ir mainījušas krāsu, un es tikai varu mēģināt pastāstīt to, kā viņš skatās tagad uz mani, rokai monotoni atrodot žurķeli starp pastiprinātāju un Māras botām, viņa acu tumšās zīlītes savilkās pavisam melnās sešstūra šūnās ar sarkanu rāmējumu. Es sēdēju kā muļķītis, nē, īsta muļķīte ar ieplestām zīlītēm un neviena negribētu žurkuli, Māru un daudzkrāsainām pelēm, un aritmiju, un vēlmi tikt vēlāk no šejienes ārā.

Tas notika ātrāk. ES MEKLĒJU DRAUDZĪBU, viņš novērsās, nikns kā elle. Mēs izslīdējām, žurkulis gan jau aizgāja savu ceļu, peles varbūt nomira zem kupola, jums ir pamats neticēt, ka es nekur neaizgāju, ka es to rakstu no šejienes, dzeltenā, tumīgā gaismā, mazā logā uz pagalmu, kur nekad nav nogrimusi neviena mašīna. Jo viņš ir mana stiprā pils. Mēs rīt iedarbināsim siksnas un ķēdes.

24 3 0 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000