Četri naktī. Mūsu elpas vēl aizvien ir aizrautas. Ievilku Natu sev azotē un ar pirkstiem viegli braucu pār viņas roku.
-Lena, tikai neko neprasi un neko nesaki. Neļauj sabojāt nekam šo brīdi, kamēr es tev piederu.
-Nata, dari, ko vien vēlies, pareizi ir būt kopā ar Robertu.
-Atslābsti, vienkārši atslābsti. Nedomā par neko, kamēr esi ar mani.
-Es nevaru, esot ar tevi, es domāju par tevi, par to, ka Karolīna sāk izplainēt no manas sirds. Un ja nu esmu melojusi sakot, ka biju iemīlējusies viņā? Ja nu es nezinu, kas patiesībā ir mīlestība?
Viņa ar pirkstu zīmēja kaut ko uz mana vēdera.
-Bet vai tad tu to nevēlējies? Aizmirst Karolīnu un dzīvot normāli, dzīvot, kā tu vēlies, nevis mokoties? Man laikam būs jāpierod pie domas, ka esi domātāja un nespēj atslēgties no visa.
-Jāpierod, tu tak teici, ka šī ir pēdējā reize, ka es tev nerūpu un vis pārējais.
-Sekss, dārgumiņ, sekss, tas vis ir atkarīgs no tā, kamēr man ir labi.
-Atgriežoties pie temata ar saturu, ko tad man darīt? Tu vienkārši skaļi nerunā par savām domām, tu tās turi pie sevis.
-Ohh, sieviet, labāk pamīlējamies. Savādāk vai nu tu domā, kas būs starp mums vai par Karolīnu.
Piecēlos pusēdus, paskatījos uz viņu, pieliecos pie viņas un sniedzu skūpstu.
-Es gribu dušā, pievienosies man, varēsi apskatīt savu meistardarbu uz manas muguras, ja tu tā turpināsi, man aptrūksies iemesli, kāpēc man ir tāda mugura.
Nataša steigšus izlēca no gultas, novilka savu kimano un aizdevās uz dušu. Ohhh, viņā ir kas valdzinošs. Pēkšņi atkal viņai nav vienalga un vis pārējais. Man prātā attausa Karolīnas teikums- sievietes ir divreiz vairāk mēnešreižu un miljonsreižu vairak drāma, bet mani tas neattur no viņas.
Paņēmu viņas kimano un devos lejā, Nataša palika augšā, viņa runāja pa telefonu, bet pēc sejas mīmikas un balss toņa spriežu, ka saruna nav viņai patīkama. Atvēru viņas leduskapi, vīns, vīns, vīns, vīnogas, siers. Kur ir ēdiens?
-Es strādāju no astoņiem rītā līdz sešiem vakarā, skolā es ēdu brokastis, pusdienas un vakariņas dažkārt arī. Ja nepaēdu skolā, eju uz ‘’Pusnakti’’
Savilku seju neizpratnē. Nata, atbalstījusies pret durvju aili, bilda.
-Kā izskatās, ka tu māci bērnus?
-Nu kādus tev bērnus-Viņa vilka ar roku pa leti un tuvojās man- Pusaudži. Un tas ir diezgan dramatisks vecums.
Pievilku viņu sev cieši klāt un sniedzos pēc kārtējā skūpsta.
-Nē, nē.
Viņa koķeti liecās no manis tālāk.
-Vienu. Varbūt divus.
-Jā, jā, mēs visu nakti to darām.
-Ko? Skūpstamies?
-Mīlējamies.
-Es jau tikai tīkoju pēc nevainīga skūpsta. Tu pati teici- nedomā.
Nataša sāka smieties un viņas lūpas pieskārās manām. Turēju viņu ap vidukli, viņa atlieca galvu un smējas. Viņa izskatās laimīga.
-Tu nevēlies ar mani aizbraukt pie maniem vecākiem uz rančo?
Ēdod vīnogas, viņa vaicāja.
-Pie taviem vecākiem?
Aizrīstoties vaicāju. Katrai sievietei vajadzētu instrukciju līdzi, tas atvieglotu dzīvi, jo pašlaik es nesaprotu, kāpēc viņa rīkojas tā, kā viņa rīkojas. Un kāpēc viņa saka to, ko patiesībā nedomā? Ar piepaceltu uzaci raudzījos viņā.
- Saki, jā vai nē. Iedomājies- kaislīgs sekss zem viņu jumta, tu tak to vēlies?
Nataša sāka mani biedēt, viņa it kā mani negrib, bet grib mani vest pie savas ģimenes. Mana seja pārvērtās ļoti domīgā un koncentrētā. Viņa to uztver tik mierīgi, ka tas ir biedējoši.
-Dārgumiņ, kas slēpjas aiz šī piedāvājuma?
-Nekas, gribu savu pašreizējo gultas biedru paņemt līdz, tu vai tad nevēlies mani?
Viņa vilka ar pirkstiem pār savām krūtīm. Tā ir ļoti netīra spēle, grūti koncentrēties uz ko šādu, ja viņa gramstas gar savām krūtīm.
-Tu saproti, ka tev pašlaik ir jāsniedz daži paskaidrojumi!
Viņa paskatījās acīs.
-Nav vis, elementāri, vai nu, jā, vai nu, nē, tas arī ir vis.
-Nu labi, kad braucam?
Nebūt nav prāta darbs. Bet šis neprāts gultā ir kā nezvērs. Un man rodas atkarība no viņas, kam nerastos, ja sieviete zina šo maģiju- būt pašpārliecinātai par sevi. Kā teica Koko Šanel-‘’ Katrai sievietei vajag zināt divas lietas- ko un kuru viņa grib.’’
-Maija beigās, pēc mēneša.
Man sākas paronoja, ka viņa nemaz tik pūkaina nav. Nataša apķērās man ap vidukli un raudzījās mani ar to īpatnējo skatienu, ik pa laikam dodot buču.
-Kas tev ir?
Ar smīnu vaicāju.
-Man bija labs sekss visas nakts garumā.
Viņa pasmējās, iemeta vīnogu mutē, satvēra manu roku un veda mani līdz sev.
-Mēs to darījām vakarā, mēs to darījām naktī, mēs to darījām dušā, tak dod man atpūtu.
-Tas ‘’to’’ ir domāts sekss?
-Kardio, dārgumiņ, kardio.
Ar smaidu sejā devos viņai līdzi, protams, pusceļā drēbes vairs nebija mūsu draugi.
Viņa atspiedās pret mani un ļāva spēlēties ar viņas rokām.
-Nu vienaldzīgā ledus sirds?
-Tu esi tikai sekss, mazulīt.
-Oioioi, sekss, zini, ko es izdarīju?
-Nunu?
-Apskatījos tavu telefonu, cik tad īsti ir tev manas bildes? Un kur tu viņas dabūji?
-Nemuļķojies.
Satvēru viņas telefonu no naktsskapīša.
-Paskatīsimies.
Nata centās izraut man viņu no rokām.
-Nu uzņemsim kopējo bildi, varēsi skolā iepriecināt sevi.
Pārlaimīgi ieslīdēju mājās. Tik- tak. Vai tas bija pareizi darīts, ka metos visas nakts un dienas piedzīvojumā kopā ar viņu pa gultu, un doties neprātīgajā braucienā pie viņas vecākiem, kamēr man būtu jārūpējas par manām un Roberta attiecībām. Kamēr es vārtījos pa gultu ar Natu, tikmēr manas un Roba attiecības strauji noslīd zem nulles. Varbūt šoreiz pareizi būtu šķirties? Trīsmēnešu jubilejā viņš mani grib iepazīstināt ar saviem vecākiem. Iekāpjot dušā, manu ķermeni apsedza karsts ūdens. Negribu nomazgāt viņas pieskārienus, smaržu un skūpstus no sevis, bet rīt ir jauna diena, rīt man ir jāpaskaidro Robertam, kur es visu dienu biju un ko darīju. Tas ir tik ļoti nepareizi.
