Piebraucām pie vidēja lieluma ēkas, kurā ir daudz bērnu. Es novilku brilles.
-Viņa ir skolotāja?
Ar šoku vaicāju, dāmas pagriezās uz atpakaļu.
-Un tevi tas pārsteidz?
-Eu, paklau, kāds ir viņas stils. Pieguļošas kleitiņas, papēži. Tā gaita, un ja viņa atspiežas ar rokām pret kaut kurieni, viņas krūtis uzreiz izceļas. Es domāju, ka viņa ir kaut kāda firmas īpašniece, nē, skolotāja.
Noplātījos ar rokām, viņas saskatījās.
-Viņa to savu galvu, Džī, var atsist un atmiņu pazaudēt, bet jūtas un to, kā viņa runā par viņu gan, nē.
Abas divas baigi pasmējās pa savu super smieklīgo joku.
-Paklau, dāmas, man nav nekādu jūtu pret viņu. Es gribu pavaicāt vienu lietu.
-Kādu? -Ar nopietnu seju paraudzījās Alīna uz mani- Vai viņa mīl tevi?
-Ha-ha, baigās jokdares esat palikušas. Es gribu pavaicāt, vai viņa tik tiešam pasūtīja manu slepkavību?
Džī aizrijās ar ūdeni.
-Ko pasūtījusi? Tavu slepkavību? Kur tādas muļķības tu izraki?
Džī neizprotoši raudzījās uz mani. It kā viņas pirmo reizi dzirdētu, ka Nataša varētu nodarīt man pāri..
-Aleksa teica, ka Nataša izšķīra mūs, ka Nataša pasūtīja manu slepkavību, jo man nebija jūtu pret viņu vai kaut kā tāpēc.
Abas sāka smieties sarkastiski un tik pat ātri beidza sakniebjot lūpas.
-Nataša un tevi censtos nogalināt? Viņa nogalinās to, kurš tev šo visu nodarīja. Tu esi redzējusi Natašu? Viņa pa sava bijušā vīra galvu ir izsludinājusi atlīdzību. Jā, tu biji kādu laiku kopā ar Aleksu, bet Nataša maksāja Aleksai, lai Aleksa būtu ar tevi kopā. Lai tu beigtu vārtīties pa gultu ar citām.
Alīna sāka stāstu.
-Nataša atgriezās pēc piecu gadu prom būšanas. Un lika Aleksai pazust. Tu piekriti, jo Nata ir cilvēks, ko tu mīli. Un tad sanāca tā, ka pēc aptuveni nedēļas tev uzbruka. Un tu nokļuvi slimnīcā. Un nu šobrīd esi šeit.
Džī turpināja. Kāds varētu uzrakstīt grāmatu par mani vai uzņemt filmu. Kaut kāda kriminālā dzīve.
-Kā es varu zināt, ka nemelojat?
-Kāpēc, lai mēs tev melotu?
Alīna nopūtās, Džī sarauca pieri.
-Nezinu, es iešu izrunāties ar Natašu. Pagaidīsiet?
-Mēs aizvedīsim bērnus uz mājām, labi? Un tad atbrauksim pakaļ tev.
Alīna aizgriezās, Džī gadīja manu atbildi.
-Jā.
Es izkāpu no mašīnas un devos uz skolas pusi. Sāp, paliek aizvein grūtāk un grūtāk elpot. Nevarbūt, ka es atkārtoti būšu salauzusi ribas paslīdot dušā. Es izdzēru zāles.
Pēc desmit minūšu ilgas klīšanas pa skolu, beidzot atradu Natašas kabinetu. Sāk atkal sāpēt. Durvis ir aizvērtas. Raugoties caur stiklu, manām acīm paveras iekārojama sieviete, kuras ķermenis vien lūdzas pēc rūpēm un uzmanības. Nataša izskatās nogurusi. Viņai priekša stāv divi gara auguma, muskuļoti puiši, kas izteikti ar viņu koķetē. Es savilku niknu seju, mana sieviete. Cik neganta doma tā ir. Nataša pacēla brilles un nobrauca pār sejai, un kaut ko pateica puišiem. Puišiem no sejas pazuda smīns. Es pagāju malā no durvīm, viens no puiši iznāca no klases nesot sev līdzi saldu smaržu. Otrs atspiedās pret galdu izrādot savus muskuļus un dikti smaidot. Mana sieviete! Šī doma mani nepamet.
-Dodies, lūdzu, prom!
-Beidz, drostaliņ, paskaties, ko tu iegūsi, ja piekritīs pie piedāvājuma.
Puika pacēla kreklu uz augšu atkailinot vēdera muskulatūru. Nataša piecēlās un sakrustoja rokas zem krūtīm.
-Klausies, jaunais cilvēk, liec mani mierā! Es ar tevi nekamī neielaidīšos. Es esmu laimīgās attiecībās, otrām kārtām man vīrieši neinteresē.
-Tu vienkārši es nepareizi paņēmta priekšā, ļauj manam divdesmit centimetru garajai čūskai tev pierādīt, ka vīrietis ir ļoti labs.
-Es izsaukšu tavus vecākus!
-Es teikšu, ka tu mani pavedināji un mums bija sekss.
Jaunietis neatkāpās no manas sievietes, es paliku aizvien greizsirdīgāka un greizsirdīgāka. Kas ar mani notiek?
-Uz priekšu, dari to! Bet vai tu maz zini, kam tu pašlaik draudi ar kaut ko tādu, nē! Tur ir tā lieta tā, kā rīt tavi vecāki un tu sēdēsiet šeit par seksuālu uzmākšanos skolotājām.
-Un kas ta tu tāda būtu?
Jaunietis pasmējās pa viņu.
-Tad jau redzēsim. Tagad- vācies!
Nataša palika rupja, jaunietis pameta klases telpu pārskaities. Atkal sajutu to saldo smaržu. Kaut kur es šo saldo smaržu esmu jutusi. Viņa man tik ļoti nomierina, saldai smaržai pazūdot, mani iezagās bailes un uztraukums. Kāpēc es ātrāk šo smaržu nejutu? Slimnīcā iespējams, ka to arī varēju nejust, jo tur ir tā specifiskā smarža, kura nomāc jebkuru citu smaržu. Manas acu zīlītes izplētās,līdz ko mans deguns atkal saoda šo saldo aromātu. Es atkritu ar roku pret sienu, riebjas tā sajūta, ka palielinās acu zīlītes, liekas, ka es palikšu akla. Mājas, kaisle, romantika, sāpes, ciešanas, vilšanās, mīlestība, vientulība, asaras, laime.
-Klausos!-Dusmīgi nosaucās Nataša, mani atmodinot no vārdu un atmiņu plūsmas, kas kā filma tinās gar manām acīm. Es nostājos durvīs- Kā jūs viņu pazaudējāt? Kā pie velna jūs viņu izlaidāt? Kas jums nelikās dīvaini, ka viņa iet kaut kur viena?- Klusums- Kādu sieviešu pavadībā? Cik sieviešu pavadībā?- Nataša izklausas nikna- Kā jūs atklājāt, ka viņa ir aizmukusi?-Nataša nopūtās un pār viņas vaigu noritēja asara.- Jūs saprotat, ko jūs esat izdarījuši? Ja es viņu neatradīšu, jūs visi samaksāsiet!-Viņa pacēla brilles uz augšu un satvēra ar pirkstiem pie acīm un atspiedās uz galda. Es ieklepojos, Nataša pagriezās pret mani, ilgi kavēdamies ar skatienu uz mani.- Nē, jūsu pusē šodien ir veiksme, nezvani policijai, es viņu atradu.
Nataša atvienoja zvanu un piecēlās kājās.
-Atbrauci mani apvainot, ka meloju tev un atņēmu tev Aleksu?
Viņa saknieba lūpas un atspiedās pret galdu. Es tuvojos viņai. Kā viena sieviete var būt tik iekārojama?
-Nē, es atnācu noskaidrot pāris lietas.
-Kādas?
-Kur tu dabūji šo saldo aromātu?- Sāpes, es saliecos un saķēru savas ribas, ievilku gaisu- ūdeni varētu?
Nataša steigšus satvēra mani.
-Draudziņ, tev viss kārtībā? Draudziņ!
Es ieliku mutē ripiņu un iztaisnojos. Man paliek grūti. Tās ir tikai lauztas ribas, viņām nevajadzētu mani šādi ietekmēt.
-Jā.
Smagnēji elpojot, noteicu. Nataša atkāpās no manis un atkal atspiedās pret malu, ieņēmot auksto un iedomīgo Natašas posteni.
-Atnāci man pateikt, ka esi ar Aleksu? Es redzēju, kā viņa tevi noskūpstīja.
Es piegāju pie viņas un izvilku viņas ķēdīti. Bāc, man patīk būt dramatiskai. Un it īpaši, ja man ir mana atmiņa.
-Jā, viņa mani noskūpstīja, bet tie nebija skūpsti un pieskārieni, ko es meklēju.
Nataša atgrūda mani. Es satvēru ribas, it kā viņa nezinātu, ka man ir lauztas ribas.
-Es negribu šito visu klausīties, man negribas dzirdēt, ka kāda ir labāka par mani. Es negribu dzirdēt, ka kāda cita tevi skūpsta un pieskaras tev, kur nu tu vēl to dari.
-Tu labi zini, ka es pēc tā skūpsta, ko tu redzēji, es nepieskāros Aleksai. Tu labi zini, ka mana loģiskā puse to nepieļautu.- Nataša piepacēla vienu uzaci, cik viņa mīlīgi izskatās ar tām savām brillēm. Es nolaizīju lūpas, viņa drīz atkodīs, ka mana atmiņa ir atpakaļ.- Un es gribu zināt vēl, ko?
-Nunu, klāj tik vaļā!-Viņa sakrustoja rokas zem krūtīm. Es piegāju viņai klāt un noskūpstīju viņu. Pavilku viņas svārkus uz augšu, lai viņai būtu vieglāk atsēsties uz galda un man pieskarties viņai. Nataša mani atgrūda. Atkal, nu gan sieviete. Ķipa mīl mani, bet visu laiku bakstās gar tām ribām.
-Kas i? Aleksa nedod, jāmeklē pie manis? Cik pretīga rīcība, nekad nedomāju, ka tu to varētu izdarīt! Izmantot visas pēc kārtas. Sākot ar Karloīnu, beidzot ar mani.
Nataša izklausās nikna, bet lai nokāptu nost no galda un atlaisto no manis, nē. Tieši pretēji, jo niknāka kļuva, jo ciešāk viņa mani pie sevis vilka. Nataša ir greizsirdīga un viņa meklēs pēc iemesliem un vārdiem, lai tikai iedzeltu man.
-Vai tad skolotājām tā pienākas uzvesties, boo?
Man nejauši izslīdēja viņas iesauka. Nata iešķieba galvu un ar smīnu skatījās mani.
-Kā tu mani tikko nosauci?- Nataša pavilka vēl nedaudz augstāk savus svārkus, atsedzot zeķu malu. Es tikai spēju smaidīt. Viņa mani pievilka ciešāk klāt un ar pirkstu galiem pārvilka pāri savām krūtīm.-Tad, kā tu tikko mani nosauci? -Nataša turpināja mani ķircināt. Viņa paņēma manu roku un iekoda viegli sev lūpā. Nataša ir mani atkodusi- kur tu vēlies man pieskarties?- Smagnēji ievilku gaisu, man paliek aizvien grūtāk, laikam tik ilgi uz kājām nevajadzēja būt un vēl viss pārējais savācies ir.- Kāpēc tu vairs nerunā? Tu nejūties labi, draudziņ?
Viņa manu roku paslidināja zem saviem svārkiem, ar brīvo roku satvēru viņu pie sejas un noskūpstīju. Dīvainu sievieti esmu izvēlējusies, nevis, lai mani aizvestu atpakaļ uz slimnīcu, bet gan ņem un pavedina skolā.
-Klau, tu visiem piedāvā sev pieskarties, kuri ir zaudējuši atmiņu, it īpaši pēc morāles nolasīšanas?
Iesmējos.
-Nē, tikai īpaši tev. Zini kā, sekss nav bijis ilgu laiku, grūti sevi pašai apmiernāt visu laiku. Un tu ar to savu stilu ierodies.
Viņa iesmējās un atkal sniedzās pēc skūpsta. Es atkritu pret galdu ar abām rokām.
-Boo, aizvedīsi mani uz slimnīcu, es nejūtos labi.
-Tu paliki bāla, cik ilgi tu jau esi ārā no gultas. -Smagnēji ieelpoju.- un cik tu tās ripas jau esi izdzērusi? Tu esi karsta.
Pēkšņi saruna mainījās, no intīmas uz satrauktu.
-Daudz, man tik ļoti sāp. Neatstāj vairs mani vienu tajā slimnīcā.
-Es nevaru īsti tagad braukt, bet tevi šitādu dirnēt šeit ar nevaru atstāt. Kā tu nokļuvi te? Un ar kādu palīdzību tu iznāci no slīmnīcas? Un tu jau tad atcerējies, kas es esmu?
-Paga, Nata, pārāk daudz jautājumi vienā mirklī. Ļauj man atgulties. Ārā ir Džī.
Nataša mani aizveda līdz Džī mašīnai. Es iemigu tur, pēdējais, ko atceros pirms iemigšanas, kā Nata mani noskūpstīja un apklāja ar savu lakatu, kuram ir tas saldais aromāts iesūcies. Es iekrampējos lakatā.
