Mana pacietība vainagojās ar panākumiem. Nākamajā dienā ieradās mani glābēji.
-Sveikas, dāmas.
Pielēcu kājās, tik pat ātri atsēdos. Smaga ieelpa un izelpa. Džī pieskrēja pie manis.
-Tev viss labi?
Viņa turēja mani appleciem.
-Jā. -Alīna pienāca mums tuvāk. -Kur bērni?
-Tavs teikums ‘’laiks rīkoties’’ liecināja vien, ka labāk bērnus līdzi neņemt.
Alīna iesmējās un Džī viņai līdzi.
-Asprātīgi.
Sarkastiski pasmaidīju.
-Kam tev vajadzēja drēbes?
Alīna aizdomu pilni vaicāja.
-Iziesim pastaigāties.
-Tas nav likumīgi, vai ne?
Džī ar smīnu sejā vaicāja.
-Džī, labāk nevaicā viņai šito, ar vēl iekļūsi kriminālaprindās.
Abas divas ņirgājās par mani.
-Es ieiešu nomazgāties un tad dosimies.
Devos uz vannas istabu.
-Lena, es nejokoju par to, ka tas īsti likumīgi nav.
Pagriezos.
-Viņi to neuzzinās, ka es iziešu. Pat nesapratīs to.
Alīnai sejā parādījās bažas. Es atvēru vannas istabas durvis.
-Tu tak saproti, ka Natašai ir visur acis.
-Alīnai taisnība. Tu iziesi no šienes, pēc desmit minūtem tevi meklēs visa policija, pēc vienpadsmit tevi savāks policija.
Džī ar Alīnu reāli kacināja mani.
-Vienīgais, kas jums būs jāizdara, būs jāaizved mani līdz vienai vietai un tad mēs brauksim atpakaļ. Ilgi tas nebūs.
-Lena…
Džī novilka, es pazudu vannas istabā. Tagad tikai ļoti prātīgi jānomazgājas.
Iznācu no dušas. Paslīdēju un atkritu pret sienu. Ak mans dievs, kā man sāp. Piesedzos ar dvieli.
-Palīgā!
Nosaucos. Abas uzreiz ieskrēja.
-Viss kārtībā?
-Atnes man uz skapīša- ieelpa- stāv- ieelpa- zāles. Sāp.
Man atnesa zāles un ūdeni.
-Nē, Lena, tu nekur nebrauksi.
Es izdzēru zāles. Un centos paelpot. Sāp, pārāk daudz piepūles man ir bijis. Es ceru, ka tas kritiens pret sienu neko nesalauza man atkārtoti.
-Dod- ieelpa- laiku.
Abas dāmas stāvēja un skatījās uz mani, kā es mokos sāpēs. Sāpēs lēnām atlaidās. Elpa atgriezās, bet tas nebūs uz ilgu.
-Nu, ir labāk?
-Jā, kura palīdzēs saģērbties?
Abas viņas saskatījās, abas ir mātes, nebūtu jābūt problēmām.
-Emm.
Abas novilka.
-Labi, es uzvilkšu apakšbikses, bet krūšturi ir jāpalīdz aiztaisīt.
-Dakters saka, ka drīksti?
Es pagriezos un paskatījos tizli uz viņām abām.
-Dakteris neko nesaka, ja neko nezina.
-Tu riskē.
-Es zinu, bet zinu, kāpēc es riskēju.
-Kāpēc?-Alīna neizprotoši vaicāja.- Nataša nekur nepazudīs.
-Nav runa par to. Es saģērbšos, vismaz centīšos.
Pēc pusstundas ilgas mocīšanās, lai saģērbtos. Secināju, ka man laikam nevajadzēs šodien krūšturi.
-Kur ir man ādene?
-Kā tu iziesi no palātas pilnīgi apģērbusies?
Alīna apgulās manā gultā un sāka lasīt žurnālu. Džī staigāja šurpu turpu, cenšoties izdomāt, kā es tikšu ārā.
-Uzvilkšu halātu.
-Nenostrādās.
Džī skepsējās. Alīna nolaida žurnālu.
-Viņu tak nepārbaudīs. Galvenais, lai kedas nevelk tagad, neradīs liekas aizdomas. Čības kājās.
Visas iesmējamies.
-Izklausās, ka mēs cenšamies izlausties no cietuma, ne iziet no slimnīcas.
Uzvelkot halātu, iesmējos. Kaut kas nav kārtībā, sāpes nepazūd pa visam.
-Nu esi gatava?
-Jā.
Ievilku seklu elpu. Ieliku kabatā zāļu burciņu, paņēmu jaku un kedas.
-Paga, pārāk uzkrītoši. Es paņemšu tavas kedas, tu ej čībās līdz lejai un uzvēlc tur. Alīna, tu uzvelc viņas ādas jaku.
-Mēs tiešām neizlaužamies no cietuma?
Es smējos, cenšoties nenodot sevi, ka man sāp.
-Nataša tevi novēro vairāk nekā tu pati sevi.
Alīna noteica un uzvilka manu jaku. Mēs devāmies ārā pa palātas durvīm.
-Lenas jaunkundz, uz kurieni?
Tā pati kundzīte gados aizturēja mūs. Sāpes pazuda.
-Emm, emm. Uz kafeijnīcu?!
Neveikli bildu. Kundzīte uzbīdīja brilles uz augšu, nopētīja mūs un devās apsēsties aiz letes. Nobraucām uz pirmo stāvu. Džī izņēma no somas kedas un pasniedza mantās. Nometu halātu, uzvilku ādeni. Un devos ārā pa durvīm.
-Ei, draudziņ, kaut ko neaizmirsi?
Džī ierunājās.Apstājos un apgriezos uz riņķi.
-Jūs?
Saviebu seju.
-Arī, bet brilles un savas smaržas.
Džī noteica.
-Kā tu par to padomāji?
-Mēs ar Alīnu izsecinājām, ka vēlēsies braukt pie Natašas. Un bez brillēm, ādenes, plēstiem džinsiem un t-krekla un savām smaržām, tā neesi tu.
Džī to visu pasniedza. Es tik tiešām esmu tik ļoti paredzama? Uzliku brilles un devāmies ceļā. Nav labi, man šķiet, ka tas kritiens bija diezgan traumatisks atkal.
