local-stats-pixel fb-conv-api

Kas pareizi, kas nepareizi? 51. Nodaļa1

21 0

Pavēru acis, saule spoži iespīd man acīs. Sažmiedzu vairākas reizas acis un pagriežu galvu pa kreisi- Aleksa. Viņa pielēca klājās un nāca pie manis.

-Mīļā, tu esi augšā.

Es viņu atgrūdu.

-Ieturēsim distance, kamēr man atmiņa nav atnākusi atpakaļ, sarunāts?

Aleksa izskatījās neapmierināta par manu izvēli.

-Kā vēlies, mīļā!

-Lena, sauc mani par Lena. Labi?

Tā man liekas pareizi.

-Kāpēc tādas pārvērtības?

Viņa sarauca pieri..

-Elementāri. Man nav atmiņa, kāda garantija, ka tu man nemelo?

-Tu man netici?

-Nē, es nesaku, ka es neticu, bet kur ir garantija, ka nemelo? To pašu es pateicu Natašai, viņa šeit nav rādījusies pēc šīs sarunas.

Aleksa man atsēdās balkus un baroja ar augļiem. Aleksas sejā ir redzama pašapmierinātība.

-Labi, es pierādīšu, ka nemeloju. Bet, ja trīs mēnešu laikā tev atmiņa neatgriezīsies, tā būs pazudusi pa visa. Klīniskā nāve tev bija divas reizes, tas ir ļoti ietekmējis tevi. Priecājies, ka nav ietekmējusies tava runāt prasme un staigāšana.

-Taisnība tavā pusē.

-Un tad tev būs jāizlemj.

Ar roku braucīju par krūšu rajonu, kaut kas trūkst man ap kaklu.

-Man ir bijusi ķēdīte vai kaut kas tāds?

Aleksa pasmaidīja un pasniedza man melleni.

-Nē, nekad tev nav bijis nekas ap kaklu, tev riebjas ķēdītes.

Es pasmaidīju. Tā arī tur sēdējām un runājāmies par to, kur mēs esam bijušas. Un viņa vēl rāda bildes.

-Stop, parādi man to bildi.

Aleksa padeva iepriekšējo bildi. Grūti saskatīt, bet man ir kaut kas ap kaklu.

-Tev viss labi?

-Jā, turpinam.

Pēc nedēļas ilgas nervozēšanas un Natašas gaidīšanas. Viņa nenāca. Katru reizi kā noklikšķēja durvju rokturis, es cerēju, ka ienāks viņa. Neredzot viņu, es iemīlējos Natašā. Šajā tumšmatē ar tumši brūnām acīm. Izteikto augumu un protams Natašas krūtis ir manas mīļākās lietas par ko domāt. Jo biežāk nāca Aleksa, jo talāka es biju no viņas un viņas kompānijas. Aleksa man pabakstīja.

-Tu šeit?

-Es? Jā.

It kā pamostos no sapņa, paskatījosuz viņu.

-Par ko tu domāji?

Aleksa, noliekot žurnālu, vaicāja.

-Par to, ka mana sirds ir savu izveli laikam izdarījusi.

Aleksa satraukti pielēca kājās un izplauka smaidā. Zilās acis raudzījās mani ar tādu cerību, ka pati sabrūku iekšēji no domas, ka man jāpasaka, ka man šķiet, ka es mīlu Natašu.

-Nuu..

Sasitot plaukstas, Aleksa iespurdzās.

-Tā neesi tu.

-Nataša tevi nav pelnījusi.

Aleksa palika dusmīga.

-To tev neizlemt, kurš mani ir pelnījis un kurš mani nav pelnījis.

-Viņas pasūtīja tavu slepkavību, tikai sakritības dēļ tu izdzīvoji.

-Kā slepkavību?

Šokēti vaicāju.

-Jā, apsardze bija šeit, lai mani klāt nelaistu un tu neuzzinātu patiesību, ka viņa tev uzsūtīja savu vīru-Lena, tu nedrīksti visam ticēt, kamēr tu esi dzirdējusi tikai daļu no stāsta. Aleksa satvēra savu somiņu.

- Es došos, nevēlos sevi ilgāk pazemot. Cenšoties tev atgriezt atmiņu, ka tava sirds piederēja man, ne Natašai.

-Aleksa, tu man meloji arī par ķēdīti.

-Nē.

-Jā, vienā bildē ir izteikti redzama ķēdīte man ap kaklu. Kur viņa ir?

-Kā es varu zināt? Tagad vēl apsūdzēsi zādzībā?

Viņa nikni aizcirta durvis. Upsī. Dusmīgs bērns. Es pasmaidīju. Kur ir telefons? Kur ir manas matas vispār? Izkāpu no gultas. Baigi sāp viss ķermenis, bet ir labi. Izrevidēju visus skapjus, plauktiņus un drēbes. Nav manu mantu. Pieliku kreiso roku pie ribām un devos ārā no palātas.

-Jaunkundz, Jums viss labi?

Dežurējošā medmāsiņa piecēlās kājās.

-Jā, es tikai meklēju, kur es varu dabūt savas mantas, ja viņas neatrodas pie manis?

-Natašas kundze visu paņēma.

-Jūs atceraties, kas tur bija iekšā?

-Es tev izskatos pēc sekretāres, kas atceras visu priekš tevis?

-Sekretāre. Tā ir sekretāre, ne mana meitene.

-Kā lūdzu?

Gados apaļīgā kundzīte ielika sānos rokas un skatījās pāri briļļu malai.

-Kur es varu tikt pie datora ar internet savienojumu?

Laipni pasmaidīju kundzītei.

-Bibliotēkā, trešajā stāvā blakus kapelai.

-Paldies, kur ir trako nodaļa?

-Kāda nodaļa?

-Nu garīgi nelīdzsvarotu?

-Otrā slimnīcas galā, ja gribat tur doties, nebūs īpaš uzaicinājums vajadzīgs, palīdzēšu tur nokļūt.

-Kāpēc Jūs tā sakat?

Savilk domīgu seju un piepacēlu uzaci.

-Ilgi cilvēks garīgi vesels nepaliek, ja like raudāt Natašas kundzei. To zina visi šeit un neviens nav uzdrīkstējies Natašas kundzi saraudināt.

Ar šokētu seju devos uz bibliotēku. Jautri, man ir sekretāre, kura uzskata sevi par manu draudzeni un man ir laikam draudzene, kas ir traka.

Smejoties devos ārā no lifta. Man jau sāk šķist, ka es ar kļūstu traka. Apstājos pie kapelas durvīm, pagriezos un iegāju iekšā. Devos lejā gar krēsliem. Nekad neesmu to darījusi, kā tas ir jādara? Vienkārši jārunā?

-Dievs, es nekad īsti neesmu nākusi uz kapelu vai baznīcu. Es nesaku, ka neticu tev un nesaki, ka ticu, bet zinu, ka ir kaut kas augstāk stāvoš par mums un viņam ir izdomāts savs ceļš. Man likās, ka ir mans laiks doties prom, bet kāds lēma savādāk. Un ja, nu tas biji tu, varbūt tā biji tu, paldies, ka neļāvi man aiziet, paldies, ka liki sisties manai sirdi. Paldies, ka devi man vēl reizi dzīvot. -Es noslaucīju asaras.- Man laiks ir sakārtot savu dzīvi. Paldies par visu..

Es pametu kapelu un devos uz bibliotēku. Klusums, neviena nav. Tikai grāmatu. Piegāju pie datora un ielagojos facebook profilā un uzrakstīju ziņu Alīnai.

“Čau, sazinies ar Džī lūdzu,

lai iedod tev manas drēbes un atved tevi šeit.

Un atbraucat pie manis, lūdzu.

Laiks ir rīkoties.“

Nosūtīju ziņu un devos atpakaļ uz palātu. Ejot ārā pa bibliotēkas durvīm, beidzot ieraudzīju bibliotekāru.

Pie palātas durvīm ieraudzīju savu mīļo medmāsiņu.

-Klau, es varu dabūt pretsāpju zāles pudelītē, ko varu iedzert jebkurā laikā?

-Jā, ienesīšu. Tādas, kuras var dabūt protams aptiekā, nevis tādas, kas skaitās kā narkotika. Sarunāt?

-Jā, tas būtu super.

Pasmaidīju un iegāju palātā. Atliek vien tagad gaidīt.

21 0 1 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 1

0/2000

 emotion 

2 0 atbildēt