Mūzika piepilda manu istabu, Roberts ir darbā, tā tad uzrakstīs vai piezvanīs tikai pusdienu pārtraukumā vai arī pēc darba. Esmu iemācījusies sevi novest līdz baudai esot ar viņu. Uz naktsskapīša ievēroju lapiņu uz kuras ir uzrakstīts numurs. Ooops, es aizmirsu uzrakstīt viņai, kurai ir cukurtētis. Sejā iezagās smaids. Jāuzraksta jaunkundzei, jāuzzina viņas vārds un jānosūta bilde.
‘’Sveika, te meitene no kalna. Atvaino, piemirsu uzrakstīt. 😊 Vai varu iegūt Jūsu e-pastu?’’
Noliku telefonu atpakaļ, paņēmu no plaukta albumu. Atverot to, pirmā bilde atmeta mani uz atpakaļu. Mana tumšmate un es, smaids līdz ausīm. Tā arī viņa neuzradās.Ar pirkstu braucu pāri bildi. Atbilde pienāca neaptverami ātri, viņa tiešām nestrādā? Ir divpadsmit dienā.
‘’Sveika. Varam pāriet uz tu? Mani sauc Nataša Šarlote, un tevi?’’
Oop, diezgan nepieklājīgi neuzprasīt vārdu. Pilnīgi jūtu, kā nosarksu. Ļoti skaista sieviete, melni mati, kas ir nedaudz iespējams pāri krūtīm, tumši, ļoti tumši brūnas acis un augums. Esmu lesbiete. Aizbloķēju telefonu, mana uzmanība jāvērš Robim, nejau sievietēm, kam ir papucīši, kas atmaksā visu.
‘’Mans vārds ir Lena. Nevēlies šodien aiziet uzēst kaut ko? Man vēl ir palikušas 10 dienas līdz brīdim, kad varu dzert alkoholu.’’
Viņai tāpat neinteresēs tas. Mēģināts nav zaudēts, kā sacīt saka.
Mājas durvis aizcirtās, māju piepildīja mazu bērnu smiekli un balsis.
-Lena?
Mana otra mamma no apakšstāva sauca, pielēcu kājās un no devos lejā.
-Jā, Džī?
-Tev ciemiņš.
Man ciemiņš? Roberts? Viņš zina, ka es šeit nevienu nevedīšu nekad. Tas nevar būt viņš. Iegāju virtuvē no kurienes nāca Džī balss. Tur arī viņa bija- Karolīna, mana mazulīte, mana tumšmate. Ieraugot mani, viņa izplauka smaidā. Mana šoka stāvokli protams varēja redzēt. Džī uzreiz izgāja no istabas.
-Kā tu mani atradi?
Sastingusi izbēru vārdus no mutes.
-Es satiku Džī, vaicāju, kur esi un viņa man piedāvāja atbraukt ciemos.
Manas rokas trīc, paraudzījos telefonā. IR četri vakarā, ne Nataša ir uzrakstījusi, ne Roberts. Mans skatiens riņķo pa viņas augumu. Viņas krūtis, viņas smaids un skatiens.
-Ko tu vēlies?
-Mums ir jāaprunājas, es nesaprotu, kas notiek. Tu pēkšņi aizgāji.
-Es aizgāju? Nepiemirsti, ka tu biji vienaldzīga pret mani, tev interesēja tikai tu un tavs vecis.
-Tā nav, Lena.
-Ohh, nav jēgas pa šo visu runāt.
Atspiedos pret leti un raudzījos viņai acīs. Kaisle pret viņu nedrīkst atgriezties.
-Sākam, lūdzu, visu no sākuma. Es apsolos mainīties. Dod man vēl vienu iespēju, lūdzu.
Viņas acīs bija lasāmas sāpes, izmisums un vēlme mainīties. Pastiepu roku pretīm viņai.
-Nu nāc šurp, mazulīte, mana.
Viņa piekļāvās pie manis. Un es atkal jūtos labi, viņa atkal ir pie manis. Iekšā vis pierima, bet vai tas ir pareizi? Man ir Robis, es nedrīkstu to nodarīt viņam, strauji atstūmu viņu.
-Pietiek, Karolīna, man ir jādodas. Tu uzradies neplānoti.
Nobraucu ar roku pār viņas matiem un raudzījos viņas acīs- mīlestība tur kūsā.
-Labi, es došos. Vēlāk pazvanīšu, es tiešām vēlos parunāties, gribu pastāstīt par to, kā man iet.
-Mazulīt, daram tā, kad man būs brīvāks laiks un tu nebūsi mani atkārtoti pievīlusi, tad arī parunāsim par tādu ilglaicīgu tikšanos pie tevis.
Viņa uzspieda vieglu skūpstu man uz vaiga un aizgāja. Un tik viegli viņa atkal ir prom. Džī raudzījās no viesistabas uz mani.
-Lena, es nevēlos, lai tu sevi sāpini. Esi prātīga.
-Labi.
Pasmaidīju. Izvilku telefonu no kabatas. Nataša. Kāpu pa kāpnēm uz savu istabu.
‘’Jā, varu piebraukt un tevi savākt, vai arī varam tikties pie kalna, tā ir mūsu tikšanās vieta.’’
Sāku rakstīt īsziņu atpakaļ. Roberts? Nu protams, kad man jāatbild uz īsziņu viņš zvana.
-Jā, mīļais?
-Čau, esmu noguris, rīt ejam uz ‘’Pusnakti’’ paēst? Tu vēl esi uz tā izaicinājumu, kur nedrīksti lietot alkoholu?
-Jā, diemžēl. Ko tu šovakar?
-Iešu mājās, dušā un gulēt. Man pietrūkst tavs ķermenis, skūpsti, glāsti un smiekli.
-Robi, savācies. Rīt tiksimies un tad jau.
Ohh, sekss bez orgasma nav veselīgs. Vismaz esmu ieviesusi papildus rotaļlietu gultā, kas sniedz baudu man. Vai tas bija pareizi iestāties attiecībās ar viņu, ja man patīk sievietes, bet kā es to varu simt procentīgi zināt, ja es ar nevienu sievieti neesmu gulējusi? Tikai skūpstījusies, bet tad pat es biju lielākā sajūsmā, nekā ar vīrieti skūpstoties.
-Nu, lellīt, tu zini, ka man ļoti patīc.
-Robi, mums pēc nedēļas ir viens mēnesis kopā, ko mēs darīsim?
Centos izklausīties sajūsmināta.
-Mēs varētu paņemt divas dienas brīvas vai trīs un aizbraukt kaut kur ārpus pilsētas uz klusāku vietiņu. Es un tu.
Tas skan tik jauki un cerību pilni, ka man pat smaids iezagās sejā.
-Es un tu. Lieliska ideja, braucam uz turieni, kur vairāk kalnu. Vai arī pie jūras?
Staigājot pa istabu, vilku ar pirkstu galiem pār lūpām.
-Kur tu vēlētos? Bet sākumā mums jāpaņem brīvs un tad varam plānot, vai arī noīrējam kemperi un braucam vienkārši paceļot?
-Un ēst visādus neveselīgos saldumus un dziedāt dziesmām līdzi?
-Tu izklausies sajūsmā.
Jā, man vienmēr ir gribējies tā darīt, vienkārši braukt bezmērķīgi un ēst neveselīgi, un dziedāt līdzi dziesmām. Nu jau mans skatiens apstājās spogulī. Divi mēneši kopš es izlēmu, ka viņa nebūs mana dzīves daļa, divi mēneši kopš es neesmu normāli gulējusi. Zem manām acīm sāk veidoties zili maisiņi. Manas pēlēki zilās acis vairs nemirdz kā agrāk, tagad tur ir lasāma vientulība, sāpes un izmisums. Mani kaut kas trūkst, kaut kas nav kā vajag kopš brīža, kad satiku viņu. Kāpēc tieši viņa paņēma manu sirdi? Kāpēc tieši viņa man viņu neatdod?
-Lena? Hallo?
Mans skatiens atstinga, un es atkal atgriezos realitātē.
-Jā, ko tu teici?
-Esmu mājās, iešu dušā un tad jau uzrakstīšu tev. Tev rīt agrais rīts?
-Nē, man vakars. No divpadsmitiem. Tev?
-Desmitos jābūt darbā. No desmitiem līdz sešiem.
-Labi, ej dušā, es iešu iesniegt otrā darbā CV.
-Tu sevi pārāk nenoslogosi ar to visu?
-Nē, man studijas ir jāatmaksā kaut kā.
Tā jau arī ir. Man ir jāsamaksā par studijām, šī ir dzīve, nav man cukura tētuks, kas maksā man par visu.
-Bučas. Tiekamies rīt.
Viņš atvienoja sarunu. Tā, kur paliku, jāatbild Natašai.
‘’Izklausās pēc plāna, pēc 20 min kalna pakājē?’’
Atvēru skapi, hmm, paņēmu balto t-kreklu, ādas jaku un gaiši zilas, plēstas džinsu bikses un zābaciņus zamša. Jāizskatās lieliski. A ja nu viņa uzraksta, ka nepiekrīt? Satvēru telefonu un skatījos, vai atbilde ir pienākusi. Divas īsziņas. No Natašas un Karolīnas. Sirds sitās straujāk. Atvēru kā prioritāti Karolīnu. Bilde, kur viņa ir puskaila. Ar neizpratni, bet ar kaisli raudzījos uz šo puskailo būtni. Papildus ir jautājums.
‘’Kā tev patīk? Mēs varētu šādā izskatā iet kadu dienu ārā.’’
Tā vairs nav spēlīte, tas jau kļūst nopietni. Liktenis nelaiž viņu prom no manis, bet kāpēc? Kāpēc viņa sūta šādas bildes?
‘’Nu, mazulīt, tu izskaties lieliski. Par šo piedāvājumu vēl padomāšu.’’
Tā arī ir. Padomāšu, jo viņu tādu bieži neredzēs. Viegli iekodu lūpā, tuprinot raudzīties uz viņu. Jāizslasa otra īsziņa.
‘’Labi, tiekamie.
Nataša’’
Divdesmit minūtes ir pagājušas. Mašīnas gaismas starmeši apspīdēja mani. BMW markas automāšinas motora rūkoņa pieklusa pavisam. Durvis atvērs un no tās izkāpa Nataša. Mana vājība laikam ir tumšmates, kurām ir vaigu bedrītes. Viņas melnie mati ir salokoti, iespējams, ka ar taisnotāju ir lokojusi. Parfimērs nesmaržoja lēti, ļoti spēcīgs un izteikti salda smarža. Tā smarža man liekas pazīštama, kaut kur jau esmu viņu jutusi. Neierasti uz viņu skatīties, ja nav mugurā sporta drēbes, bet gan pieguļoši svārki, kas sākas viduklī un beidzas nedaudz virs ceļa, blūze, kas ielikta svārkos un ir atsstātas pirmās trīs pogas vaļā,kas īsti neatkailina krūtis, bet arī nenoslēpj pa visam, melns mētelis, kas sedza viņas augumu un melni papēži. Ja es domāju pareizi, ka esmu lesbiete, nu gejs, tas vārds man labāk patīk, nekā lesbiete, liekas, ka es sevi pati apvainoju. No manām saknieptajām lūpām izzagās smaids. Tad man ir jāpārstāj blenzts un jāsāk runāt, savādak aizbaidīšu jaunkundzi prom.
-Lena? Ei, tev vis kārtībā.
Nataša uzlika roku man uz pleca. Noškurinājos.
-Atvaino, aizskatījos uz taviem mašīnas starmešiem.
Kādiem te mašīnu starmešiem, Lena, tu blenzi uz viņas kājām, krūtīm un smaidu.
-Es labprātak brauktu ar mašīnu.
-Tu mani negrasies nolaupīt, vai ne? Nu zini, kā esmu tomēr skaista..
Viņa sāka smieties. Viņas smiekli skan tik viegli un nepiespiesti.
-Un tev ir laba humor izjūta.- Viņa aicināja mani līdz uz mašīnu, pametu skatu riņķī, šeit apkārt ir daudz mašīnu un nav arī tumsa tā tad, viņa mani negrasas nolaupīt- tevi šeit ievēroju pirms mēneša, tu uzņem bildes. Tu brauc bilžu dēļ vai dzīvo netālu un atpūšoties nāc šeit?
Vajadzēja būt tā, ka šīm visam ir jābūt neveikli, bet nemaz nav neveikli.
-Es pārvācos pirms mēneša aptuveni. Un kalni ir vieta, kur es varu aizbēgt no sevis un saviem rēgiem.
-Tu vēlies braukt paēst vai vienkārši braukāt pa pilsētu un parunāties.
?
-Līdz brīdim, kamēr nevēlies mani nolaupīt, varam braukāties.
-Labi, bet kad uznāks vēlme, tad teikšu.
Mašīnu piepildīja smiekli un sarunas.
-Lena, es tevi pievedīšu pie mājām, jo nu tomēr ir diezgan vēls un nevēlos, lai ar tevi, kas slikts notiek.
-Tas būtu jauki no tavas puses.
Pasmaidīju. Ar pirkstiem norādīju, kur jābrauc. Mašīnu pārņēma dziļš klusums.
-Nataša?
-Jā?
Nenovēršot skatienu no ceļa, viņa bilda.
-Tu teici, ka tev tētis uzdāvināja šo mašīnu, sanāka...emm.
Sāku nedaudz stostīties un apzināties, ka tas būs ļoti nepielājīgi vaicāt.
-Tētis ir reāls mans tētis, ne tētuks, kas visu sponsorē. Patiesībā esmu skolotāja, bet mani vecāki ir turīgi un mums ģimenē ir tradīcija, ka jāapprec cilveks, ko vecāki ir izraudzījuši. Neskatoties uz neko. Viņiem pieder liela laukssaimniecība- rančo. Un mēs vēl aizvien dzīvojam pēc paražām. Mans māsa nesen kā apprecējās, bet ne ar savu mūža mīlestību. Viņa apprecēja vecāku izraudzītu, teorētiski ģimenes draugu dēlu. Viņš nav labs cilvēks, viņš bieži vien iekausta viņu, bet par to citreiz.
Viņa pasmaidīja un apturēja mašīnu, bet tā nav mana māja. Ar neizpratni paraudzījos viņā.
-Es ļoti atvainojos, ja aizvainoju, bet šī nav mana māja.
-Nē, neuztraucies. Šī ir mana, vecāki nopirka, lai varu šeit izstudēt un strādāt. Tētis gribs, lai apprecos ar cilvēku, ko mīlu, bet mamma nekad to nepieļaus. -Viņa saskuma un turpināja ceļu-Tāpēc tēvs mani aizsūtīja prom, lai aizmuktu un nedaudz uzelpotu, jo abas manas māsas ir izprecinātas un brālis gatavojas kāzām. Esmu pirmspēdejais bērns, par mani ir jaunāks brālis vēl. Esam liela ģimene.
Viņa pasmējās.
Jā, viņa uzticējās ātri, bet viņai tāpat nav ko zaudēt, cik sapratu, tad visi viņu zina, tāpēc arī neslēpjot neko. Nekad iepriekš nebiju satikusi ģimeni, kas turas pie noteiktām tradīcijām. Viņa izskatās laimīga, bet tai pat laikā ļoti nelaimīga, liekas, ka viņa ko slēpj. Mēs visi esam nelaimīgi savā ziņā, katram ir lieta, drabība vai persona, ko cenšamies aizmirst, bet kas padara mūs nelaimīgus.
